Simtgadnieks Runcis. Kārina Pētersone par izcilo režisoru Pēteri Pētersonu

1930. gadā, septiņu gadu vecumā Runcis uzraksta lugu "Pazudusī soma", ko jau tobrīd leģendārais režisors Eduards Smiļģis, Runča ģimenes draugs, apsola iestudēt Dailes teātrī. Nesagaidījis pirmizrādi uz lielās skatuves, Runcim nākas lugu iestudēt mājās. Līdz Dailes teātrim tomēr vēl mazliet jāpagaida, bet Runcis tur nonāks – nonāks un kļūs par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta otrās puses latviešu teātra režisoriem un dramaturgiem, kura vārds nu jau ir ierakstīts arī Latvijas Kultūras kanonā. Tur gan viņš ir minēts oficiāli – kā Pēteris Pētersons (1923–1998).

20. gadsimta 60.–70. gados Pētersons rada dzejas teātri, ko pats gan īsteno uz skatuves, gan apraksta teorētiskos darbos. Ar Imanta Ziedoņa, Aleksandra Čaka un Vladimira Majakovska dzejas tēliem Pētersons spējis radīt jaunu teātra valodu un tēlainību, kas joprojām ir viens no augstākajiem sasniegumiem Latvijas teātra vēsturē.

Šogad 24. maijā Pēterim Pētersonam aprit 100 gadu. Sarunai par viņu leģendārajā Pētersona bibliotēkā tiekamies ar Kārinu Pētersoni, tulkotāju, politiķi, bijušo Latvijas kultūras ministri (1998–2002) un Pētera Pētersona meitu.

Pēteris Pētersons stāstījis, ka iesauka Runcis viņam nāk līdzi jau kopš dzimšanas – tā viņu pirmajā dienā esot nosaukusi māte, jūsu vecmāmiņa Eiženija. Vai esat domājusi par to, kāpēc viņš izvēlējās ar šo iesauku palikt uz visu dzīvi? Kāpēc tieši Runcis?

Par Runci viņu sauca vēl tad, kad Pētersons bija mazs, domāju, tas pārgāja arī uz skolu. Viņš bija mācījies Franču licejā, izveidojis ciešas attiecības ar klasesbiedriem un jaunības draugiem. Vēlāk vārds "Runcis" pārgājis uz teātra studijām un teātri. Viņš šo vārdu labprāt nēsājis, piemēram, agrīnās Pētersona publikācijas parakstītas ar pseidonīmu "J. Runcis".

Un kāpēc "J"?

"J" varētu būt Jūlijs. Lai gan par Jūliju Pētersons nekad nav dēvēts, pilns viņa vārds bija – Pēteris Jūlijs Pētersons. Reiz, kad vecāku nebija mājās, zvanīja no Maskavas, teica, ka vajagot tādu "Pjotru Juļjeviču".