Skatuves karaliene – leģendārajai aktrisei Lidijai Freimanei 100
Foto: Latvijas Nacionālais teātris

Šā gada 4. aprīlī Latvijas Nacionālā teātra aktrisei un ilggadīgai Latvijas Teātru darbinieku savienības priekšsēdētājai Lidijai Freimanei paliktu 100.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Aktrises jubileja jau tika pieminēta šā gada 6. martā. Dažādie dzimšanas dienas datumi radušies, jo aktrises dzimusi sarežģītā laikā un apstākļos. "Lidija Freimane dzimusi Rumānijā 1. Pasaules kara bēgļu mājās atgriešanās jūklī, tāpēc viņas dzimšanas diena pat viņas pašas ar roku rakstītā autobiogrāfijā rāda vienu datumu, bet sveicam mēs viņu citā," raksta teātra literārās nodaļas vadītāja Ieva Struka mākslinieces jubilejai veltītā rakstā teātra mājas lapā.

Aktrise dzimusi 1920. gada 4. aprīlī Rumānijā. Viņas brālis ir baletdejotājs Leonīds Freimanis. 1921. gadā ģimene atgriezusies Rīgā.

Kā raksta Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš, Lidijas Freimanes vecākiem atgriežoties Latvijā, robežsargs nesaprata svešā valodā rakstīto "6. femina martul", kas rumāņu valodā nozīmē - sestā sieviete, kas piedzimusi šai mēnesī, šai vietā. (Silvija Līce. Lidija Freimane "Es stāstu saviem bērniem", 2001), tāpēc aktrise tikusi pie divām dzimšanas dienām.

Lidija Freimane beigusi V. Olava komercskolu (1941). Mācījusies Rīgas Dramatiskā teātra studijā (1943). Strādājusi Latvijas Kredītbankā (no 1941), kas evakuēta uz Vāciju 1944. gadā, Latvijā atgriezusies 1945. gadā. Pēc Drāmas teātra studijas beigšanas (1947) bija šā teātra aktrise.

"Lidija Freimane bija skatuves karaliene – viena no dižā Nacionālā teātra aktrišu trejlapja laikā, kad to sauca par Drāmas teātri, kad aktrisēm ar patiesu cieņu pievienoja jēdzienu "karaliene" un ne tāpēc, ka viņas spēlēja karalienes, jo Freimanei valdnieču lomu nebija daudz, vai latviešu skatītāji sirga ar alkām pēc gudriem valsts vadītājiem. Vienkārši teātris bija templis, bija pils, bija valsts valstī, un mākslas templī ir savi karaļi un karalienes. Velta Līne, Lidija Freimane, Elza Radziņa,"raksta Ieva Struka.

Par ievērojamu notikumu pēckara kultūras dzīvē kļuva Rūdolfa Blaumaņa lugas "Ugunī" iestudējums (1948) Žaņa Katlapa režijā ar Lidiju Freimani Kristīnes lomā. Cildenā, mīlēt un piedot spējīgā Kristīne kļuvusi par aktrises mūža lomu, jo vistiešāk atklājusi mākslinieces cilvēcisko būtību.

Jūtu bagāta Kristīnes līdziniece bijusi viņas atveidotā Elīna (Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", 1955) un Bebene (1975). Aktrises traģiskais temperaments un personības suģestējošais spēks izpaudies Ošu Annas (Andreja Upīša "Zaļā zeme", 1950) un Lienas (Reiņa un Matīsa Kaudzīšu 'Mērnieku laiki", 1950) sūrajā liktenī.

Jauns pavērsiens aktrises radošajā biogrāfijā iezīmējies ar sapņainās fantazētājas Nadeždas Monahovas lomu Maksima Gorkija lugas "Barbari" iestudējumā (1951), ironisko Bertu (Pāvila Rozīša "Ceplis", 1953), cinisko un vulgāro Annu (Andreja Upīša "Balss un atbalss", 1954).
Īpašu vietu viņas daiļradē ieņēmušas artistiski krāšņas lomas, kurās liela nozīme dejām un dziesmām - Amaranta (Dž. Flečera "Spāniešu priesteris", 1949), Klāra Gasula (Prospēra Merimē "Sievete - debess un elle", 1964), Krogus Dženija (Bertolda Brehta "Trīsgrāus opera", 1965). Simbols ģimenes un tautas saglabāšanai bijusi aktrises atveidotā Zelma (Harija Gulbja "Cīrulīši", 1975).

Kā raksta teātra zinātniece Ieva Struka, Lidija Freimane bija no tām retajām aktrisēm, kurā vienlīdz spēcīgi apvienojās spilgti izteikta traģiskā stīga un sulīgi žanriskais humors. Savu skatuves gaitu pirmsākumos kā Olava komercskolas audzēkne viņa nospēlē Blaumaņa Lavīzi ("No saldenās pudeles"). Un viena no viņas pēdējām lomām ir Gudrīte Robinsone (Paula Putniņa diloģijā).

"Šī reti inteliģentā un dziļi emocionālā aktrise ar augsti izkopto runas kultūru un neatvairāmi sievišķīgo pievilcību, arī negatīvos personāžus atveidojot, nekad nebija viennozīmīga vai vulgāra. Nekad viņa savus skatuves tēlus nenosodīja, arī neattaisnoja, bet gan dziļi izprata," raksta Ieva Struka.

Lidija Freimane nospēlējusi arī virkni spilgtu kino lomu, no tiem kā spilgtākās minamas lomas filmās "Salna pavasarī" (1955), "Diena bez vakara" (1962), "Ceplis" (1972), "Pūt, vējiņi!" (1973) u. c.

Ar sava talanta spēku, perfekti pārzinot vācu valodu, Lidija Freimane iznesa latvju mākslu pasaulē, sniedzot latviešu klasiskās un modernās dzejas, kā arī Bertolda Brehta songu programmas visās vāciski runājošajās zemēs.

Bijusi Latvijas Teātru darbinieku savienības priekšēdētāja (1966-83). Pēc aktrises iniciatīvas radīts E. Smiļģa Teātra muzejs, iekārtota teātra darbinieku atpūtas māja "Rūķīši" Murjāņos, Amtmaņa-Briedīša muzejs Vallē un Druvienas kultūras komplekss "Silmači".

Viņas meitas ir kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka un Dailes teātra aktrise Katrīna Pasternaka.

Aktrise mirusi pēc grūtas slimības 1992. gada 18. janvārī.

Tags

Latvijas Nacionālais teātris
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form