"Jūlijas jaunkundze" Jaunajā Rīgas teātrī.
Fakts, ka Jaunajā Rīgas teātrī noskatīta izrāde tur savā varā vēl vairākas dienas, laikam jau kļuvis par JRT firmas zīmi. Šajā reizē gribējās domāt gan par to, kāpēc režisorei Mārai Ķimelei un izrādes māksliniekam Andrim Freibergam bijis svarīgi Augusta Strindberga lugu "Jūlijas jaunkundze" iebūvēt šaurā, teātrim it kā nepiemērotā telpā; gan par to, kāpēc lugas varoņu attiecības tiek veidotas tā, kā tās izspēlē Elita Kļaviņa, Agnese Zeltiņa un Alvis Hermanis; gan par to, kāpēc izrādes radītājiem bija svarīgi publiskot savu mēģinājumu procesu.

Visi uzskaitītie "kāpēc" lielākā vai mazākā mērā ir eksperimenti, kuri vainagojušies ar brīnišķīgu rezultātu – estētiski skaistu, jutekliski skaudru un psiholoģiski smalku iestudējumu, kurā asais kontrasts starp komisko vīrieša taisnvirziena domāšanu un abu sieviešu nopietnajiem iekšējās pasaules satricinājumiem skatītājam liek sēdēt kā uz adatām. Vērojot šī mīlas trijstūra peripetijas, nāk smiekli par iecirtīgo sulaiņa Žana mērķtiecību ceļā uz sapņa piepildīšanu – viņš, aizbraucot uz Šveici un nopērkot titulu, alkst kļūt par grāfu. Un reizē nevari palikt vienaldzīgs, vērojot Jūlijas jaunkundzes iekšējās mokas, mēģinot saprast savas dzīves jēgu, un Kristīnes dzīves sagruvumu mirklī, kad viņa patiesi saprot, kas noticis Žana un Jūlijas starpā, kamēr viņa gulējusi…

Vēl lielāku baudu sagādā aktieru vērošana. Vispirms jau grūti distancēties no apziņas, ka Žanu spēlē stilīgais un erudītais JRT mākslinieciskais vadītājs un režisors Alvis Hermanis. Iespējams, svarīga ir publisko mēģinājumu apmeklēšana, jo pēc tam gatavajā izrādē sulainis Žans vairāk tiek uztvērts kā izrādes tēls. Kaut arī, vienalga, galvā visu laiku rosījās jautājums – kā tik gudrs un talantīgs cilvēks var tik burvīgi nospēlēt vienu mazo cilvēku, raisot sajūtas, ka viņš vispār ir kāds mistisks nereāls tēls, kas atsūtīts Jūlijas jaunkundzes pasaules sagraušanai.

Tāpat arī satriecošs kontrasts veidojas starp skaisto Agneses Zeltiņas virtuveni Kristīni un daiļo Elitas Kļaviņas kundzi. Taču, kas vēl slēpjas aiz šīs apbrīnojamās "fasādes"?! Brīdis, kad Jūlijai visas cerības kaut jel uz pāris nedēļām iegūt sev līdzās pēdējo cerību (Žanu) sagruvušas, bet Kristīnes pārliecība par Dieva žēlsirdību vēl dzelžaināk nostiprinās, kļūst par vienu no līdzpārdzīvojuma kulminācijām. Dzīvās, asaru pilnās aktrišu acis vienlaicīgi vēsta gan par izmisumu, gan cerību, gan ticību brīnumam. Taču skatītājam, vērojot šos notikumus un izdzīvojot tos caur savas personīgās pieredzes prizmu, ir skaidrs, ka brīnumi diez vai notiks… Un pēc izrādes visvairāk gribas palikt vienam. Iespējams tāpēc, ka tādā veidā tu varēsi vēl pabūt kopā ar šiem Strindberga nelaimīgajiem, lai tos pažēlotu un samīļotu. Vismaz iedomās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit