Kā raksta teātra zinātniece Maija Svarinska, talantīgā, savdabīgā teātra aktrise Ņina Ņeznamova ir unikāls Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra zīmols. Vēl jo vairāk – viņa ir Latvijas kultūras rota. Personība, kas prot dāvāt, gan kā māksliniece, gan kā cilvēks.
Dzimusi Volgogradas apgabalā, turpat absolvējusi teātra studiju, Ņeznamova 1963. gadā tika uzaicināta strādāt Rīgas Krievu drāmas teātrī, kura galvenais režisors toreiz bija Arkādijs Kacs – mākslinieks, kurš teātrim pavēris unikālu radošo dzīvi, brīvu no socreālisma štampiem.
"Kaca talanta paspārnē arī uzplauka aktrise Ņina Ņeznamova. Aktrise varēja mirdzēt labi kopto dāmu – nežēlīgo uzvarētāju lomās, kāda, piemēram, bija viņas apbrīnojami pievilcīgā un vienlaikus teju ledainā Arkadina izrādē "Kaija" vai godkārīgā Ģertrūde "Hamletā", kura karalienes kroņa dēļ apspiedusi, pat izvarojusi savu dabu, gadiem tēlojot mīlu pret savu vīru Klaudiju. Līdzās tapa pavisam citas varones – skaistas ne tikai ārēji, bet arī dvēselē. Šajā kontekstā gribas atcerēties aktrises veidoto Antonijas tēlu iestudējumā "Skroderdienas Silmačos". Viņas saimniece bija labestīga, kaut stingra, garīgi ļoti dziļa, inteliģenta. Tāda ir arī pati Ņeznamova. Ne velti viņa bija tā, kura Atmodu nenicināja, saprata un, pretstatā daudziem Rīgas krievu drāmas aktieriem, Arkādijam Kacam nopakaļ uz Krieviju neaizbrauca. Ņina Ņeznamova ir Latvijas krievu aktrise, māksliniece, kura dāsni turpina bagātināt mūsu zemes māksliniecisko jaunradi," uzsver Svarinska.
"Man ir palaimējies "dzīvot" kopā ar Ņinu Ņeznamovu vienā grimmētavā. Viņa ir ļoti talantīga aktrise, bet visvairāk es viņā apbrīnoju spēju rūpēties par saviem kolēģiem jau daudzu gadu garumā. Un, protams, Ņina Ņeznamova ir īsts profesionālis savā profesijā – disciplīna, atbildība, darba spējas. Šīs īpašības ir kopā ar viņu nepārtraukti. Nekad neesmu dzirdējusi, ka viņa par kaut ko žēlotos. Vienmēr viņa ir dzīvespriecīga un laipna, un vienmēr gatava strādāt. Tāds rūdījums šodien ir retums," par laureāti saka viņas kolēģe Olga Ņikuļina.
Latvijas Nacionālais teātris ir režisora Mihaila Kublinska vienīgā darba vieta. Šeit viņš ienāca tūlīt pēc 2. vidusskolas beigšanas un sāka strādāt par mēbeļnieku rekvizītoru. Sekoja piedalīšanās masu skatos un epizodiskas lomiņas, bet kopš 1965. gada Kublinskis ir šī teātra režisors. Absolvējot toreizējās Latvijas Valsts Konservatorijas režijas nodaļu, viņa diplomu parakstījis Eduards Smiļģis.
Par Kublinski raksta Latvijas Nacionālā teātra literārā konsultante Rita Melnace: "Gadu gaitā tika izstrādāts, noslīpēts režijas rokraksts, kur ļoti lielu lomu spēlē ikviena tēla psiholoģiskais piesātinājums, izrādes telpiskais risinājums, tās estētiskās kvalitātes. Kā režisoram viņam ir svarīgs sabalansēts domu biedru ansamblis, bet, izvēloties dramaturģisko materiālu, režisors to saista ar konkrētām mākslinieciskām individualitātēm. Lielā mērā tieši viņš veidojis aktieru Lāsmas Kugrēnas, Antras Liedskalniņas, Māras Zemdegas, Lolitas Caukas, Lienes Gāliņas, Ģirta Jakovļeva, Inta Burāna, Aināra Ančevska, Jāņa Āmaņa radošās biogrāfijas."
Repertuāra izvēlē viņu allaž interesējuši latviešu teātru praksē neaprobēti darbi. Savukārt jaunas kvalitātes, jauni izteiksmes meklējumi un atklājumi saistās ar Aktieru zāles izveidi 70. gadu vidū. Tieši Kublinski teātra ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Alfreds Jaunušans izraudzījās par sava "posteņa" pārmantotāju. Viņam gan atvēlēti bija tikai divi gadi (1987-1989). Kublinskis tandēmā ar Jaunušanu ir bijis arī jaunās aktieru paaudzes audzinātājs – aktieru meistarības pedagogs, vairākiem Nacionālā teātra aktieru kursiem iestudējot diplomdarba izrādes. Par nopelniem latviešu teātra attīstībā apbalvots ar augstāko apbalvojumu- Trīs Zvaigžņu ordeni.
"Personība, kas neietilpa rāmīšos. Jūtīgs un nežēlīgs pret sevi, citiem. Laikabiedru dedzināts un dauzīts kā saulē izlikts persiešu tepiķis. Sarežģītu, smalku rakstu caurausts, savu muguru turēja taisnu un Režisora kroni mirdzināja koši. Šoreiz par trim, manuprāt, vērtīgākajiem dārgakmeņiem," raksta mākslas zinātniece Ingrīda Burāne.
Kā uzsver Burāne, tieši Kublinskis pirmais Latvijas teātra vēsturē spēja mazās zāles jaudu darbināt tā, "ka enerģijas plūsma sasildīja un uzlādēja tūkstošu sirdis".
"Viņš atvēra un jaunā pakāpē padarīja neaizmirstamus aktierus, kuriem Radītājs līdz ar talantu bija devis arī intelektu, prātu, gudrību. Lidija Freimane un Jānis Kubilis. Māra Zemdega un Ints Burāns. Lāsma Kugrēna un Jānis Reinis. Vēl citi. Kā neviens no divdesmitā gadsimta otras puses režisoriem bija apveltīts ar nevainojamu izrādes vizuālo redzējumu, gaumi, stila izpratni. Scenogrāfi nereti bija tikai viņa ieceru izpildītāji. Saprata un parādīja cilvēka ārējo un iekšējo skaistumu, dramatismu, neaizsargātību, paradoksus ar precīzām detaļām. Pagātnes formā par dzīvu cilvēku? Bet kas ir režisors, aktieris bez sava teātra?" raksta Burāne.
"Ar režisoru Mihailu Kublinski tikāmies gan mākslā, gan dzīvē. Mākslā tiešām satikāmies, dzīvē, ar nelielām pieturām gājām viens otram garām. Režisora daba ir samezglota, ar melniem uzplaiksnījumiem, kuros viņš ārda pats sevi. Toties mākslā apveltīts ar īpašu talantu – sajust, atklāt laiku, apsteigt to. Kā izrādēs "Elektra, mana mīla", "Ceplis", pirms daudziem gadiem iestudētajā un tolaik smagi nokritizētajā "Mēnesis uz laukiem."
Režisors apveltīts ar izsmalcinātu gaumi, prasmi atklāt visa vecuma aktieros īpašības, par kurām pašiem nav bijis nojausmas, arī manī. Uzdrošinos dēvēt sevi par tavu aktrisi un apsveicot tevi, pievienot pateicību par mūsu ilgstošo radošo sadarbību," laureātu sveic aktrise Māra Zemdega.
Gada balva teātrī "Spēlmaņu nakts" šogad notiks jau 24. reizi. Balvas tiks pasniegtas 23. novembrī, Latvijas teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā.
