'Spēlmaņu nakts' nominante Zanda Mankopa: Grūtās un mokošās lomas ir vislabākās
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Daugavpils teātra jauno aktrisi Zandu Mankopu "noķeru" vienā no retajām reizēm, kad viņa ir Rīgā, jo nu jau četrus gadus par savu dzīvesvietu viņa sauc Daugavpili. "Uz Rīgu braucu, lai satiktos ar ģimeni un draugiem. Nevelk mani uz Rīgu, man ir neomulīgi. Te ir stress – daudz mašīnu, cilvēku un trokšņu. Daugavpilī ir mierīgi," saka 24 gadus vecā aktrise, kura par Džuljetas lomu Dž. Dž. Džilindžera iestudējumā "Iemīlējās muļķis muļķītē" un Kristīnes lomu Jura Joneļa iestudējumā "Purva bridējs (-i)" Daugavpils teātrī nominēta "Spēlmaņu nakts" balvai kategorijā "Gada jaunais skatuves mākslinieks".

Interneta dzīles par tevi piedāvā diezgan skopu informāciju – vien to, ka esi pabeigusi dizaina un mākslas vidusskolas "Saules skola" programmu "Teātra māksla" un nu pēc Daugavpils teātrī pavadīta pusotra gada un nospēlētām septiņām lomām esi nominēta "Spēlmaņu nakts" balvai. Kāds bija tavs ceļš līdz Daugavpilij?

To, ka gribu kļūt par aktrisi, es sapratu neatkarīgajā teātrī "Skatuve" pie Annas Eižvertiņas. Mirklī, kad uzkāpu uz skatuves, pilnībā aizmirsos. Pagāja 40 minūtes, un es sapratu, ka esmu pilnīgi pazudusi. Tā bija nenormāli laba sajūta. Sapratu, ka gribu tur būt. Pirms tam es gāju teātra studijā "Zīļuks", bet tad vēl biju ļoti kautrīga un klusa, ļoti nekāda, taču "Skatuvē" es atvēros pa īstam.

Pēc tam sekoja stāšanās Kultūras akadēmijā, taču mani nepaņēma. Par to man bija nenormāli liels šoks. Pirms rezultātu paziņošanas runājām ar pārējiem, un viens no puišiem teica, ka Daugavpilī arī uzņem aktierus. Nosmējāmies, ka tad, ja mūs neuzņems akadēmijā, brauksim uz Daugavpili. Un tad es uzzināju, ka akadēmijā neesmu tikusi. Pirmais, ko darīju, – aizbraucu mājās un aizsūtīju CV uz Daugavpili. Mani paņēma.

Uz Daugavpili aizbraucu ar domu, ka pamācīšos vienu gadu un tad atkal stāšos akadēmijā. Līdz tam nekad Daugavpilī nebiju bijusi, neko daudz par to vietu nezināju, vien to, ka tur ir daudz krievu. (smejas) Taču tad, kad sāku mācīties, sapratu, ka man tur patīk. Arī mācības – mēs diezgan daudz pa diviem gadiem uzspējām sadarīt. Pēc tam mani uzreiz paņēma štatā Daugavpils teātrī, un tā nu es jau ceturto gadu esmu Daugavpilī.

Izklausās kā pa diedziņu...

Jā, tas viss liekas kaut kas nereāls. Ātrs un nereāls.

'Spēlmaņu nakts' nominante Zanda Mankopa: Grūtās un mokošās lomas ir vislabākās
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Abas lomas, par kurām esi nominēta "Spēlmaņu naktij", ir kā diena pret nakti – ļoti jaunas, taču rakstura ziņā ļoti atšķirīgas sievietes ar pilnīgi dažādām dzīves problēmām. Vai tu vari viņas savilkt kopā vienā cilvēkā?

Es nevaru viņas savilkt kopā, nē. Tie ir pilnīgi dažādi cilvēki. Viens absolūti vērsts uz āru, otrs – uz iekšu. Džuljeta ir pilnīgi uz āru visās savās izpausmēs – sejā, žestos, darbībās. Viņa ir naiva un ļoti sirsnīga meitene, kas tic visam, paļaujas, ka viss būs labi. Kristīne savukārt ir ļoti vērsta uz iekšu. Emociju nekādu, āriene nekāda, sejā nekas nav nolasāms.

Kura no viņām vairāk esi tu pati?

Man liekas, ka katra loma, ko es spēlēju, beigās esmu es pati. (smejas) Es ļoti ātri atvēros Džuljetā – jau no pirmajām lasīšanām. Varbūt tāpēc, ka manī iekšā vēl aizvien ir bērns, kurš visu laiku laužas uz āru, es nezinu. Kristīne man nenāca tik ātri. No skolas laikiem jau bija ieborēts galvā, kādai viņai ir jābūt, kam bija grūti tikt pāri.

Kādā intervijā pirms "Purva bridēja" pirmizrādes tu teici, ka prieka vietā drīzāk ir nogurums, jo darba procesā nācās daudz sevi lauzt.

Jā, tā bija, taču es esmu ļoti laimīga, ka man nācās iet tam visam cauri, ka mani priekšstati par Kristīni mainījās. Es beidzot sapratu, kas ir Kristīne, kas ir Edgars, kas ir "Purva bridēji". Bet tas nepavisam nenāca viegli. Un vēl joprojām ir grūti uzklausīt, kad cilvēki saka, ka mūsu "Purva bridējs" nav labs vai ir kaut kāds ne tāds, jo arī viņi aizvien dzīvo filmas priekšstatos.

Kurā brīdī tavas domas par Kristīni mainījās? Kad tu spēji abstrahēties no visa iepriekšējā un saprati, ka jūs radāt kaut ko jaunu?

(domā) Tas sāka notikt mēģinājumos, kuros man neļāva laist emocijas uz āru. Man likās, ka jūtas, kas manī ir iekšā, noteikti ir jālaiž laukā, bet to, kāda ir Kristīne, es sapratu vien tad, kad man to aizliedza darīt. Kristīne visu norij un iekšēji pārdzīvo. Tas arī bija mans lūzuma punkts – kad man ļoti gribējās izteikties, bet es to nevarēju. Arī tērps – pavisam parastas bikses un blūze – palīdzēja iejusties jaunajā Kristīnē. Viņa ir puiciska. Es pamanīju, ka man pat gaita kļuva citāda.

Man ļoti palīdzēja viena aina, kura gan izrādē nav iekļauta. Dramaturģe Agnese Rutkēviča bija uzrakstījusi: "Edgars ar Līnu "ņemas" bārā, ienāk Kristīne un to visu ierauga. Viņa ir gatava iet klāt Edgaram un viņu piekaut, bet viņa to neizdara." Un tas, ka viņa bija uzrakstījusi, ka Kristīne ir gatava viņu piekaut... Piekaut! Tas vārds man vēl vairāk atvēra acis par Kristīni.

Viņa nav raudātāja, viņa ir cīnītāja. Taču tai pat laikā viņa pati nezina, kas viņa ir un ko viņa grib. Viņu rausta uz divām pusēm. Rausta mamma, kas ir viņas Dievs, un rausta Edgars, kas ir viņas atkarība. Viņa ir pazudusi. Tikai pašās beigās, kad viņa stāv kāzu kleitā un redz visu, kas ir noticis, un visu, kas var notikt, tikai tad viņa saprot, ka viņa te vairs nevar atrasties. Tāpēc viņa arī saka: "Lai Dievs man palīdz, lai Dievs mani vada."

Izklausās, ka tu savam darbam pieej ļoti emocionāli un katru lomu laid caur sevi.

Es ļoti laižu caur sevi, jā. Moku sevi. Tas manī ir iekšā jau no skolas laikiem, esmu īsta teicamniece, nevaru strādāt pavirši. Man vajag zināt, kāpēc es tur esmu, kas es esmu. Ļoti sīki visu analizēju, ļoti rūpīgi strādāju pie savas lomas. Dažreiz varbūt pat pārāk, bet citādi es nevaru.

Kā tu domā – tas ir jaunības maksimālisms, kas kādreiz pāries, vai arī personības iezīme, kas nekad nepāries?

Es domāju, ka tā ir ļoti liela paškritika, jo es sev noticu labi ja pirmizrādē. Līdz tam man nepietiek, man visu laiku vajag labāk. Man var teikt labus vārdus, bet es tos nedzirdu. Visu laiku kaut kā pietrūkst. Arī tagad. Mani sveic ar nominācijām, bet es nevaru to pieņemt. Saku, ka neesmu to nopelnījusi viena pati. Protams, ka ir patīkami un esmu pateicīga, taču uzņēmīgāka es esmu pret kritiku, ne komplimentiem. Varbūt tad, kad būšu "Spēlmaņu nakts" ceremonijā un redzēšu video, ka tiešām esmu nominēta, man tas "aizies".

'Spēlmaņu nakts' nominante Zanda Mankopa: Grūtās un mokošās lomas ir vislabākās
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Vai vari salīdzināt, kāda biji, kad tikko ienāci teātrī pēc skolas beigšanas, un kāda esi tagad?

Toreiz un tagad... (domā) Es noteikti esmu kļuvusi gudrāka un drošāka, un – kas ir pats galvenais – esmu iekļāvusies kolektīvā. Tas ir ļoti svarīgi saspēlei.

Bet vispār ir tā, ka tad, kad es beidzu strādāt pie kādas lomas un ir pirmizrāde, esmu nenormāli atvērusies, taču, tiklīdz sākas jauns iestudējums, jauni mēģinājumi, es atkrītu atpakaļ un viss sākas no jauna.

Taču interesanti ir tas, ka pēc katras lomas manī kaut kas paliek, ko es paņemu sev, uz laiku kļūstot par citu cilvēku. Man jau no bērnības ļoti patika būt iekšā citos cilvēkos.

Kāpēc, tavuprāt, tas tā ir?

Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka līdz kādai septītajai klasei biju klusā pele, kuru visi aiztiek, apvaino un izstumj. Man kopš bērnības jau patika iejusties citu cilvēku ādā, drošu cilvēku ādā, skaistu cilvēku ādā. Tāpēc arī kļuvu par aktrisi. Man patīk vērot un mēģināt saprast cilvēkus, lai vēlāk viņos iejustos.

Vai tu nepazaudē pati sevi, nemitīgi iejūtoties citos?

Mēģinājumu procesā es pazaudēju. Mājās, protams, esmu es pati, bet, pat ejot pa ielu, es meklēju cilvēkus, vēroju viņu gaitu, pilnībā esmu pārņemta ar savas lomas slīpēšanu. Man tas ir svarīgi. Man ir jāiet uz visiem 150 procentiem, es nevaru sevi taupīt. Man pašai ir pretīgi, ja jūtu, ka nav līdz galam. Man tas liekas neīsti.

Tā var ātri vien sadegt. No tā tev nav bail?

Jā, var, bet es kaut kā pagaidām atrodu veidus, kā attīrīties. Man ļoti palīdz mans kaķis, daudz klausos mūziku, staigāju, lasu. Kaut kā es atslēdzos.

'Spēlmaņu nakts' nominante Zanda Mankopa: Grūtās un mokošās lomas ir vislabākās
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Vai tu atceries savu pirmo izrādi, kuru apmeklēji kā skatītāja?

Bērnībā mani veda uz leļļu teātri, jo tur strādāja mūsu radiniece, bet nekas konkrēts atmiņā nav iespiedies. Viena no pirmajām izrādēm, ko es atceros, bija "Punktiņa un Antons" Dailes teātrī. Taču, ja godīgi, tad vispār ļoti maz gāju uz teātri, nebija intereses. Tikai mācoties Daugavpilī, sāku interesēties par režisoriem un aktieriem, par teātra vēsturi. Lai arī gribēju būt aktrise, es negāju uz teātri.

Tagad gan es eju, jo katra noskatītā izrāde maina mani gan kā aktrisi, gan kā cilvēku. Nesen ar Albertu (Daugavpils teātra aktieris Alberts Vecmanis, spēlē kopā ar Zandu izrādē "Purva bridējs (-i)", kur atveido Edgaru, – red.) runājām par to, vai teātris spēj izmainīt cilvēka dzīvi. Es domāju, ka nē. Es uzskatu, ka tā ir vairāk izklaide. Varbūt pēc smagākas izrādes uz vienu dienu kas mainās, bet vispār es nedomāju, ka teātris var kardināli ko mainīt. Mani kā aktrisi – jā. Pat tad, kad zālē esmu kā skatītāja, man liekas, ka atrodos ar viņiem uz skatuves, līdzpārdzīvoju.

Ko tu gribētu savas karjeras laikā noteikti nospēlēt? Sapņu lomas, sapņu lugas?

Manī joprojām ir nepabeigtības sajūta saistībā ar tiem fragmentiem, kurus iestudējām skolā. Piemēram, "Indulis un Ārija". Es gribētu nospēlēt Āriju. "Pazudušajā dēlā" nospēlēt Ažu. Raudupieti gribētu. "Stikla zvērnīcas" Lauru.

Nebūt ne tās pašas priecīgākās lomas...

Jā... Bet man ļoti, ļoti patīk lomas, kurās es varu pārkāpt sev pāri, kuras nav vieglas. Grūtās un mokošās lomas, manuprāt, ir vislabākās. Ja aktieris kā cilvēks var pārkāpt pāri savām robežām, tad tas ir visaugstākais sasniegums. Tas ir tas, kāpēc mēs to visu darām. Tikai tā var sasniegt spēcīgu rezultātu.

'Spēlmaņu nakts' nominante Zanda Mankopa: Grūtās un mokošās lomas ir vislabākās
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Source

Tags

Agnese Rutkēviča Daugavpils teātris Dž.Dž.Džilindžers Lasāmgabali Purva bridējs Rūdolfs Blaumanis Spēlmaņu nakts
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus