'Stand-up', dzīve ar Helēnu un aizbraukšana. Intervija ar Zani Daudziņu
Foto: Askolds Saulītis

"Stand-up" [stāsti no dzīves] žanrs aktierim ir lielāks izaicinājums nekā, piemēram, noslēpēt kādu lielu lomu klasiskā izrādē, jo šajā žanrā starp aktieri un skatītāju nav ceturtās sienas. Šajā žanrā galvenais ir panākt ticamību, lai skatītājs nāk līdzi aktierim, notikumiem un pārdomām," intervijā portālam "Delfi" īsi pirms izrāžu apvienības "Panna" "stand-up" izrādes "Puse no sirds" pirmizrādes, kas ir "pētījums par vidējo latviešu laulību", stāsta aktrise Zane Daudziņa.

Izrāde "Puse no sirds" veidota "stand-up" žanrā. Ko, jūsuprāt, aktieris ar šo žanru var gūt pats un ko pateikt un sniegt skatītājam?

Katrā ziņā šis žanrs ir tāds, kas pieprasa ārkārtīgi lielu intensitāti, domas konkrētību un ļoti ciešu kontaktu ar publiku. Ir jābūt maksimāli patiesam. Tu vari būt tēlā, bet tam tēlam jābūt dzīvam, lai nav sajūta, ka tā ir klaunāde, jo ["stand-up" izrādē] aktieris ik pa laikam uzrunā cilvēkus, šad tad viņiem kaut ko jautā, sarunājas. Šī žanra pluss - skatītājs nav obligāti iesaistīts izrādē, bet tiek uzdots jautājums un tie, kuri vēlas atbildēt, atbild, bet tie, kuri vēlas palikt malā - var droši neatbildēt un vienkārši vērot. Aktierim ar skatītājiem jākontaktējas ļoti tiešā veidā un skatītāji nekad neiesaistīsies, ja aktierī būs kaut kas falšs.

Ir ļoti svarīgi, lai teksts ir dzīvs un šajā žanrā tomēr ir jābūt tēlam - tu nevari būt tikai tu pats. Tur ir citi notikumi, cita biogrāfija, cits dzīves skatījums un lielākais izaicinājums ir panākt ticamību, lai skatītājs nāk līdzi aktierim, notikumiem un pārdomām.

No šī viedokļa es domāju, ka "stand-up" žanrs ir pat lielāks izaicinājums, nekā nospēlēt labā, klasiskā lugā kādu ļoti lielu lomu. Tas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs un man pamazām rodas patiess azarts spēlēt šajā žanrā. Šķiet, ka arī mans skatuves partneris izrādē "Puse no sirds" Aldis Siliņš sāk pamazām šo stilu, "atkost" un saprast spēles noteikumus un, manuprāt, tā noteikti nav otrā sērija, bet gan likumsakarīgs darba pie izrādes "Tāda es esmu" turpinājums.

Arī seriālā "UgunsGrēks" ar Aldi Siliņu esat skatuves pāris. Vai "Pusē no sirds" esat satikušies "nejauši" vai arī jums izveidojusies kāda īpaša "darba ķīmija"?

(Koķeti smaida.) Tā ir ļoti jauša, ja tā var teikt, izvēle. Šoreiz pārdomas par partnera izvēli bija ļoti ilgstošas. Ideja par šo izrādi radās gandrīz vienlaicīgi ar monoizrādi "Tāda es esmu". Jau toreiz kļuva skaidrs, ka šis žanrs dod iespēju aktierim aktīvi paust savu dzīves skatījumu un režisoram caur aktieri - tāpat.

Tāpēc toreiz režisoram radās doma, ka sievietes problēmas, tā ir viena lieta, kas izrādē jau tikusi atrisināta, nākamajai izrādei vajadzētu būt kaut kam, kur ir sieviete un vīrietis, viņu savstarpējās attiecības, nebeidzamais stāsts, kas vienmēr ir interesējis visus cilvēkus. Protams, sākām domāt, kurš varētu būt tas otrs, un gandrīz pirmā doma bija, ka es gribētu ar Aldi spēlēt. Pēc tam man ļoti ilgu laiku prasīja pierādīt Jurim Rijniekam, kādēļ tā. Man prieks, ka dzīvē tā apstākļi ir iegrozījušies tā, ka radās šāda iespēja un viss notiek tieši tā, kā tas bija iecerēts. Tātad - tas nav nejauši.

Izrāde vēsta par tipiska latviešu laulātā pāra attiecībām, ko dzīve piespiež doties prom no valsts, bet vēlāk atgriezties vienam pie otra un Latvijā. Kāds, jūsuprāt, ir tipisks latviešu pāris?

Tās ir muļķības! Nav jau neviena tipiska pāra, jo katrs pāris ir unikāls. Drīzāk tas ir tāds citāts no mūsu anekdotiskā skata pašiem uz sevi. Ja ļoti vēlamies, protams, katrs sevi varam ierāmēt kādā rāmī, bet izrādē runa ir par cilvēkiem, ar kuriem skatītājam būtu viegli asociēties. Tas nozīmē, ka ir jātrāpa kādā dzīvā modelī, dzīvā piemērā, kur katrs skatītājs saskata kādu saistību ar savu dzīvi. Tātad tipiskais latviešu pāris ir jebkurš pāris ar attiecību pieredzi un līdz ar to es pieļauju, ka lugas materiāls ļaus cilvēkiem identificēties, jo lugas autore Aiva Birbele māk uztrāpīt atpazīstamajās zonās - cilvēku vājības, raksturīgākās īpašības, kas ne vienmēr ir tās glaimojošākās... Līdz ar to viņas aprakstītie tēli ir dzīvi!

Šajā sakarā nāk prātā Jevgēņija Griškoveca luga "Ziema". Tā daļa par smēķēšanu un smēķētājiem - skaties un domā - tas taču ir par mani! Katrs sīkums.

Tas ir pat ļoti trāpīgs salīdzinājums un, manuprāt, viss, par ko Griškovecs ir rakstījis, šķiet tāds "par mani, par mani!". Tāpēc, ka viņš trāpa tādos reizēm intīmos punktos, par kuriem parasti pat nerunā. Aiva Birbele šajā ziņā, neteiksim, ka literārajā rokrakstā, bet tieši dzīves pazīšanā, ir tikpat trāpīga kā Griškovecs.

Izrādē skarta arī šobrīd tik aktuālā un daudziem sāpīgā aizbraukšanas tēma. Vai caur šo darbu centīsieties likt aizdomāties par šo problēmu, varbūt aicināsiet kādu neaizbraukt vai atgriezties?

Nešaubīgi šī tēma skar mūs visus. Pat, ja aizbraukuši nav radi un draugi, jādzīvo vientuļā būdiņā dziļā mežā, lai nesajustu to, cik lielā mērā aizbraukšana skārusi valsti. Tas ir kaut kas ļoti neatgriezenisks, tie procesi ir nu jau biedējoši. Nav tā, ka izrādē mēs gribētu piedāvāt risinājumu, bet mēs vienkārši nevaram palikt malā un līdz ar to tēma par latviešu aizbraukšanu tur vienkārši ir, jo tā tagad ir daļa no mūsu dzīves.

Izrādē mēs centīsimies parādīt nostalģiju, to, kas valda visur ārvalstīs dzīvojošo latviešu vidū - tā ļoti spēcīgā latvietība, kāda pat reizēm nav manāma šeit uz vietas. Savu tradīciju apzināta kopšana. Piemēram, visi pēdējie gadījumi, kad esmu ēdusi sklandraušus, ir bijuši ārzemēs - ASV, Anglijā pie latviešiem, bet ne šeit Latvijā.

Nav iespējams nocirst saknes pavisam! Tu vienalga paliec ar domām šeit.Tas ir līdzīgi kā ar cilvēku vēlmi būt kopā - kopābūšanai ir daudz lielāks spēks, tāpat kā piederībai vietai, kurā tu atrodies. Arī piederībā var gūt milzīgu spēku. Varbūt, ka kāds paanalizē un aizdomājas. Neņemos spriest, ko mēs varētu izraisīt, jo mēs jau runāsim ar tiem, kuri vēl nav aizbraukuši.

Arī jūs ar vīru Jaunā Rīgas teātra aktieri Vili Daudziņu esat vienas profesijas pārstāvji. Vai kaut kādā veidā palīdzat viens otram, strādājot pie lomām? Kā tas ir - būt diviem aktieriem mājās?

Kas attiecas uz lomām un uz tēlu veidošanu, mēs absolūti nejaucamies viens otra darbā. Mēs diezgan daudz runājam par teātri un par aktieru darbu kā tādu. Apspriežamies tad, kad esam mājās. Bet jāpiezīmē - visbiežāk mūsu mājās nav. Ļoti daudz laika pavadām darbā.

"Puse no sirds" pirmizrādi piedzīvos "Splendid Palace" jeb kino "Rīga". Cik, jūsuprāt, liela nozīme, piedaloties kādā izrādē, ir vietai, kur tā top?

Tās ir tādas, kā angļi saka, luxury problems. (Smaida.) Piemēram, teātra apvienībai "Panna" nav tādu problēmu, jo mums gluži vienkārši nav vienas mājvietas. Būtu muļķīgi apspriest to, cik jauki būtu, ja tāda būtu. Mēs vienkārši pieņemam katru konkrēto vietu tādu, kāda tā ir, un darām visu maksimāli iespējamo.

Ceļojošajiem teātriem ar laiku izstrādājas spēja pielāgoties katrai telpai. Jautājums ir par to, cik lielā mērā gribi nonākt ciešā kontaktā ar publiku, vai pats neveido barjeras ar domām, ka "šodien jau te nav tādu apstākļu, te nekas nevar sanākt". Tā nedrīkst, jo izrādei jebkurā gadījumā ir jābūt maksimāli labai.

Pielāgojoties, aktieri mēdz mainīt gan balss sūtīšanas attālumu, gan gaismu izvietojums var būt tik ļoti atšķirīgs, ka vienā vietā tik ļoti iebliež sejā gaismas, ka neredzi publiku, bet citreiz ir tik maz gaismas, ka aktieris redz katra skatītāja acis. Tas ir sarežģīti. Tas noteikti nav viegli.

Balerīnām māca griežoties, skatīties vienā punktā, vai arī aktieriem ir kādi knifi - kā neapžilbt?

"Stand-up" izrādē tas viss ir sarežģīti. Piemēram, tu nekad nezini, kas sēdēs zālē. Tur var būt pavisam dažādi cilvēki - māmiņa ar bērniņu klēpī un kāds dzīves noguris onkulis. Tur var būt arī kaut kas ļoti komisks, bet tu nedrīksti izsisties no ritma, tev ir jākontaktējas tieši ar tiem cilvēkiem, kuri tur sēž. Protams, katrs skats arī aktierī kaut ko raisa. Tā arī ir aktieru profesijas grūtā puse, kas jāspēj. "Stand-up" jāvēršas pie konkrētiem cilvēkiem - tālāk no skatuves, tuvāk skatuvei, arī balkonā.

Pēdējā laikā sabiedrībā un arī mākslinieku vidū aktualizēts jautājums par to, vai ir korekti apmeklēt kultūras pasākumus kopā ar maziem bērniem, kuri var gluži neviļus šņākuļot, paklepot un arī spalgi pakliegt. Kādas ir jūsu domas - vai mazuļiem ir vieta teātrī?

Brēcošiem bērniem noteikti teātrī nav vietas. Vecākiem ir jāpazīst savs bērns. Lai ietu uz publisku vietu, ir jābūt klusumam, tur ir konkrēti apstākļi, par kuriem cilvēki ir savstarpēji vienojušies - tas viss ir bērnam jāpastāsta. Ir ļoti svarīgi, ja visi ievēro šādus nosacījumus. Aktieriem, protams, ļoti traucē, ja atnāk cilvēki ar klepus lēkmēm. Visādi var gadīties, bet mēs visi zinām, cik tas ir pašam nepatīkami, citiem apgrūtinoši... Tādēļ es domāju, ka tas ir lielākoties attieksmes jautājums.

Piemēram, mani bērni sāka diezgan ātri apmeklēt teātri. Jau aptuveni divu gadu vecumā, taču viņi pieņēma nosacījumus, kādi tie ir, jo pirms tam mums bija gara saruna par to, ka nedrīkst uzdot nevienu jautājumu. Protams, vecākiem ir arī jārūpējas par to, lai bērns būtu padzēries, viņam nevajadzētu uz tualeti, ar bērnu ir jāsarunā, ka tādi ir spēles noteikumi. Varbūt ir vērts pirmajās reizēs apsēsties kaut kur tuvāk durvīm un tad, ja jūt, ka nevar izturēt, tad ir jāiet ārā.

Mani bērni šad tad sarežģītās izrādēs ir mierīgi pagulējuši, esam gājuši arī uz dažādiem koncertiem kopā. Ja tu zini, ka tavs bērns ir hiperaktīvs, nevaldāms un tu netiec ar viņu galā, tad ir jāsagaida tas brīdis, kad viņš spēs sevi kontrolēt.

Vai arī pieaugušie mēdz apzināti trokšņot izrāžu laikā?

Aktieris ir dzīvs cilvēks, nevis televizors. Pēdējā laikā cilvēki teātrī mēdz uzvesties kā pie televizora - mēdz komentēt, viens otram kaut ko pačukstēt, mēdz uzēst kādu konfekti, skaļi izteikt savu viedokli par notiekošo. Tas no vienas puses pieder pie lietas, bet gadījumā, ja pie aktiera kājām pēkšņi uzrodas kāda radio vadāma mašīnīte un bērna, kurš to palaidis, vecāki tam ļauj notikt, tad no aktiera tas prasa pārcilvēciskas pūles, lai spētu sakoncentrēties. Sevišķi jau tad, ja izrādē ir "ceturtā siena". Aktieris nedrīkst redzēt to mašīnīti, jo nav jau paredzēts, ka tur ir publika, tur ir "ceturtā siena"! Tas ir kultūras jautājums.

Ar ko jūs to skaidrojat - cilvēki ir aizmirsuši kā teātrī jāuzvedas vai nemaz to nav zinājuši?

Varbūt, ka cilvēki nemaz nezina, kā teātrī jāuzvedas. Mēs šad un tad braucam spēlēt teātri tādās vietās, kur parasti teātra izrādes nenotiek un tur cilvēkiem nav teātra tradīciju. Viņu tuvākā līdzība ir televīzija, jo tur jau arī darbojas aktieri un cilvēki ir raduši televizora klātbūtnē ēst vakariņas.

Un nav tā, ka šie cilvēki nenovērtētu izrādi - viņi vienmēr aktierus uzņem ar siltiem aplausiem un uzmanību. Kopumā skatītāji ņem izrādes pretī ar visu sirdi, taču dažiem reizēm ir problēmas izrādes laikā arī atbilstoši uzvesties.

Vismaz titru lapā katru darba dienas vakaru jūs esat redzama arī TV3 seriālā "UgunsGrēks" Helēnas lomā. Vai jums nav bail no tā, ka arī citās dzīves jomās - teātrī un arī kā pasniedzēju - jūs kāds uztvers kā Helēnu?

Lai arī ar to saskaros, man nemaz no tā nav bail. Vēl ļoti aktīva saskarsme ar publiku man ir arī dažādos pieaugušo tālākapmācības semināros, kuri pārsvarā ir par publisko runu. Tur ik pa laikam ir situācijas, kad man saka - jūs taču esat pilnīgi cits cilvēks. Cilvēki ir gaidījuši no manis kaut ko citu, viņiem ir grūti noticēt, ka tā atšķirība starp mani [Zani Daudziņu un Helēnu] var būt tik liela gan izturēšanās veidā, gan izskatā, gan runas manierē. Zinot to, ka man ir izdevies sasniegt semināru mērķus, es tomēr redzu, ka man nav iemesla domāt, ka Helēna traucē. Tas cilvēkiem ir pirmais izbrīna moments, kam ir grūti tikt pāri, bet viņiem izdodas pārslēgties, tādēļ man nav bail. Helēna ir pietiekami atšķirīga no manis. Ar salīdzināšanu ir jāsadzīvo.

Jums pašai ir divi dēli. Vai viņi skatās uz mammu seriālā un vai tīņu vecumā nāk arī uz izrādēm ar mammas un tēva piedalīšanos teātrī?

Jā, viņi regulāri skatās "UgunsGrēku" un arī visai bieži nāk uz izrādēm. Reizēm mēs ar vīru ierosinām iet uz kādu citu teātri vai uz kādu koncertu kopā, tad arī nav nekad stīvēšanās pretī, viņi labprāt dodas kopā ar mums, viņiem patīk teātra vide, viņiem patīk arī spēles noteikumi, kas tur valda - katru reizi ieraugi kaut ko citu. Viņiem ir interesanti atminēt dažādu režisoru rokrakstus, dažādus stāstus, kas tur tiek izstāstīti.

Varbūt arī jūsu bērni plāno iet vecāku pēdās un saistīt savu dzīvi ar aktiermākslu?

Dēliem ir radusies ļoti cieša pārliecība, ka jāapliecinās pašiem kaut kādā citā jomā, tomēr viņi abi atzīst, ka tieši aktiermāksla viņiem izdodas visvieglāk, vislabāk, bet viņi negrib salīdzinošo momentu. Viņiem ir bijis daudz iespēju būt iekšā gan teātra, gan kino tapšanas procesā, bet vai viņi to izvēlēsies par savu ceļu, to rādīs laiks.

Jūs seriālā "UgunsGrēks" darbojaties jau kopš tā brīža, kad to sāka rādīt Latvijas Televīzijā ar nosaukumu "Neprāta cena". Kāda, jūsuprāt, ir šī seriāla ilgmūžības un veiksmes formula?

Esmu gandrīz pilnīgi droša, ka veiksmes pamatā ir ļoti spožs, profesionāls, ar ļoti labu iekšējo mikroklimatu apveltīts komandas kodols. Šajā darbā nav nekādu aizmugurisku spēlīšu, no paša sākuma režisore, kuras personība arī noteikti ir veiksmes pamatā, un arī scenāristes, ir strādājušas lieliski. Spēt radīt tik ilgi, cik viņas to spēj, ir jāprot. Viņu domāšanas procesā ir savstarpēja atbilstība, gluži kā "Lego" klucīši - viņas saprot un akceptē savstarpēji uzstādītos nosacījumus.

Visa seriāla komanda ir saderīga blice. Man ir nācies gadu gaitā strādāt dažādās vietās un es varu pateikt, ka "UgunsGrēks" ir viena no jaukākajām darba vietām, kur man nācies strādāt un kur gribas atgriezties, jo es tur vienmēr esmu gaidīta, ar prieku saņemta, es zinu, ka tur nebūs tā, ka kāds otru aprunās. Ja ir problēmas, tās tiek pa taisno arī risinātas - kopumā tur viss ir pozitīvi, turklāt visiem ir skaidra doma, ko mēs tur darām. Nav tā, ka vieni taisa augsto mākslu kino, bet citi velk pie zemes - visiem ir skaidri noteikumi, ko mēs kopīgi radām.

Jūs esat lektore arī Latvijas Kultūras Akadēmijā. Kas ir galvenās atšķirības, ko jūs redzat starp savas paaudzes aktieriem un tiem jauniešiem, kuri aktiermākslu studē pašlaik?

Es strādāju jau divpadsmito gadu un domāju, ka atšķirība, kādi bijām mēs kā studenti pirms 15 gadiem, ir tāda, ka mēs vēl bijām pēdējā paaudze, kura studiju laikā bija bezrūpīga un brīva, mēs sajutām, ka visa pasaule ir vaļā. Šķita, ka tiec gatavots konkrētam teātrim. Pēc tam gan tas tā neizrādījās, toties studiju laikā mums bija ļoti liela pārliecība par to, ka nu tik būs! Varbūt, ka mēs no studiju laika varējām iegūt vairāk, nekā mēs toreiz paņēmām. Mēs bijām drusku vieglprātīgi. Ļoti lielu vietu dzīvē ieņēma paradums vakarā sēdēt ar vīnu vai bez vīna un runāt par teātri. Mēs ļoti daudz apspriedām dažādas izrādes, kā mēs redzam procesus un sevi tajā visā.

Tagad jaunieši, kuri studē aktiermākslu, lielā mērā atgādina citu specialitāšu studentus konstruktivitātē, virzībā uz mērķi, jo viņi apzinās nežēlīgo konkurenci. Līdz ar to jaunie aktieri dara visu iespējamo, lai no mācīšanās procesa paņemtu visu iespējamo. Tas ir labi. No otras puses - esmu gandrīz droša, ka aktiera iekšējai pasaulei tās visas sarunas, kuras es minēju, brīvības elpa un arī bohēma, šī vārda labākajā nozīmē, ir nozīmīga sastāvdaļa, bez kuras aktieris nemaz nevar būt īsti atvērts jebkam, ko šī vide pēc tam no tevis pieprasa, jo lomu spektrs ir milzīgs.

Lūdzu, kā cilvēks, kurš zina gana daudz par publisko uzstāšanos, dodiet cilvēkiem padomu, kā pārvarēt lampu drudzi, kā tikt galā ar sevi, ja jārunā publikas priekšā?

(Smejas.) Elpojiet dziļi! Iztaisnojiet muguru, elpojiet dziļi, runājiet spēcīgi un droši, lai paši sevi ar savas balss skanīgumu iedrošinātu, skatieties, klausieties un reaģējiet konkrēti šeit un tagad un vēl - esiet paši!

Source

DELFI Kultūra

Tags

Seriāls UgunsGrēks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form