Stilizētie saulgrieži jaunās skaņās. Baleta iestudējuma 'Antonija #Silmači" recenzija
Foto: Andris Tone

"Antonija #Silmači" Latvijas Nacionālajā operā un baletā ir veltījums Latvijas simtgadei. Lai gan – arī ārpus svētkiem būtu svarīgi ik pa laikam radīt pašiem oriģināliestudējumus. Komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa jaundarbs ir glīts "komikss" (ar to domājot, ka bilde seko bildei) dejas valodā, kurā krāsainās ainās tiek izstāstīts lielākajai daļai publikas labi zināms sižets un joki. Starp citu, otrajā skatīšanās reizē līdzās sēdēja ārzemnieki, kuri arī, vērojot šo daļēji lirisko, daļēji komisko baletu, jutās gana omulīgi.

Vērtējums:2

Tiem, kas labi zina ne tikai Rūdolfa Blaumaņa lugu, bet arī pieraduši pie Aleksandra Būmaņa dziesmām un dejām, šajā Karlsona opusā atrodams vēl kāds prieks – oriģinālmūzikas motīvu atpazīšana. Otrajā izrādē šī atmiņas un uztveres spēle man turpinājās ar vēl citu komponistu darbu populāru motīvu uzpazīšanu. Turklāt Jurim Karlsonam šis triks izdevies tik eleganti, ka mūzikas nespeciālistam sākumā tā pat šķiet kā pārsteidzoši jautra intriga – bija vai nebija saklausītajā motīvā kāda atsauce?

Žēl, ka mazāk prieka un pārsteigumu piedāvāja horeogrāfija. Attiecībā uz kustību partitūru būtu gribējies mazāk redzēt pantomīmu, bet vairāk dejas tekstu. Uzvedumos ar grodi un gudri veidotu horeogrāfiju ir gadījies tā, ka ar katru jaunu skatīšanās reizi pamani arvien jaunas un jaunas nianses, cēloņsakarības, kompozicionālus smalkumus. Jaunajā baletā no horeogrāfijas atmiņā paliek Antonijas enerģiskā roku apļošana, kā arī "mazuma piegarša", vērojot Antonijas un Dūdara laimīgās satikšanās deju, kurā duetu pēkšņi un ātri ieskauj kordebalets, tikpat ātri laulību promenādei iekārtojas divi pārējie pāri, kas "dabūjušies", un... "priekškars noveļas". Jā, un vēl sākuma krogus skatā vīru enerģiskās dejas ap galdu ļoti, ļoti atgādina Eifmana baleta "Čaikovskis" kulminācijas ainu spēļu zālē. Tur centrā bija pats Čaikovskis, bet te – Antonija. Un arī viņa dejo uz galda, tikai šoreiz – uz ēdamgalda.

No vienas puses – gadījumā, kad publikai stāsts ir tik zināms, jaunai versijai deju koncertnumuru princips var būt visai piemērots risinājums. Pieļaujams, ka daļa skatītāju arī tiešām gaida, kā sprāgs krāsns, cik komiski būs žīdi un cik jūtīgi būs mīlētāji. Abās vērotajās izrādēs teju pēc katras ainiņas jeb "bildes" atskanēja aplausi –kā koncertā, nevis īpaši novērtējot dejotāju tehnikas virtuozitāti vai negaidītu teatrālu pārsteigumu. Pārsteiguma kontekstā šādi aplausi gan pilnīgi noteikti bija pelnīti pirmā cēliena beigās, kur patiešām asprātīgi īsā laika sprīdī izspēlēta Bebenes izraisītā krāsns uzsprāgšana un aizšmaukšana no notikuma vietas, horeogrāfijas kustību dinamikā veikli apspēlējot palēninājumu un paātrinājumu.

Pat ja baletu iespējams pieņemt kā kolorītu klipu sēriju par pirmsjāņu alošanos "Silmačos", kurā savijies smeldzīgais, maģiskais un komiskais, dažas detaļas tomēr īsti neieguļ kopējā baletizrādes audumā. Pirmais mazais estētiskais šoks ir krogus epizodē izrādes ievadā, kur balerīnas uz puantēm graciozi iznes lielus alus kausus jau krietni apsutušajiem dzērājiem un tad tikpat "graciozi" pārnes galdu no vienas skatuves vietas uz citu. Jā, es saprotu, ka šī nav nekāda dokumentālā filma, bet nav jau arī pretenzijas uz avangardisku performanci. Taču, kad šī epizode jau aizmirsusies, jautru brīdi sagādā lielās krāsns uzstumšana... pļavā.

Stilizētie saulgrieži jaunās skaņās. Baleta iestudējuma 'Antonija #Silmači" recenzija
Foto: Andris Tone

Teju visu izrādes laiku fonā tiek projicētas Latvijas lauku ainavas (mākslinieks Artis Dzērve). Skaisti, un var piekrist iestudējuma scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim, ka "Silmači" – tā ir Latvija. Nu, var jau turpināt un teikt, ka arī Blaumaņa luga un krāsns, kam tajā jāsprāgst, ir tā pati Latvija. Savukārt, lai nodarbinātu baleta ansambli, interesanta interpretācija šķiet redzēt vismaz 12 pārus "Silmaču" saimē. Milzīga Antonijai tā saimniecība. Lai gan atkal jāatceras, ka neskatos reālu lauku dzīves epizodi.

Uz robežas starp reālo un sapņu pasauli poētiski risināta Antonijas nakts pārdzīvojumu aina pēc Alekša atraidījuma. Skatuves kārbas tumsā saredzams vien Antonijas baltais stāvs, kam apkārt "plivinās" maldugunis (ansambļa meitenes ar gaismekļu vainadziņiem galvā). Tajā neziņas, šaubu un vilšanās noskaņu iezīmē gan Jura Karlsona mūzika, gan Mārtiņa Feldmaņa vadītās gaismas spēles.

Jaunajā baleta versijā, tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem iestudētajā Viestura Kairiša interpretācijā Jaunajā Rīgas teātrī, nav "laimes pirtiņā". Toreiz šī harmoniskā līnija apzināti tika svītrota, lai iestudējumu padarītu dramatiskāku. Savukārt baletā tādējādi vairāk vietas atbrīvots Antonijas iekšējiem pārdzīvojumiem. Abām solistēm – Viktorijai Jansonei un Elzai Leimanei –, par kurām, mūziku rakstot, apzināti domājis arī komponists, izdodas it labi atklāt Antonijas pēkšņo dzīves sajukumu. Un tas nav visai viegls uzdevums, ņemot vērā, ka nav jau īsti partnera (kas gan ir arī dramaturģijas noteikts): Aleksis vairās, bet Dūdars ir izteikti atturīgs. Tātad solistēm ar visu jātiek galā pašām – gan ar tēlu, gan ar atvēlēto kustību partitūru. Pretstatā tam, vieglāks uzdevums ir pusaudžu trijniekam – Ieviņai, Kārlēnam un Rūdim, "vecenēm", kuras azartiski izspēlē ansambļa jaunā paaudze, allaž kolorītajai ebreju ģimenītei. Un šo varoņu dejas un saspēles atmiņā paliek vairāk nekā stāsta galvenā sieviete un viņas divi vīrieši.

Stilizētie saulgrieži jaunās skaņās. Baleta iestudējuma 'Antonija #Silmači" recenzija
Foto: Andris Tone

Jaunais baleta iestudējums ir stāsts ar izteiktu lauku dzīves stilizāciju, nosacītību un pat hiperbolizāciju. Piemēram, ja bišu stropi apdūmoti, tad video redzami tādi dūmi, it kā degtu izgāztuve, vai, ja Bebene ievilkusi kāroto dūmu, tad lec divas reizes augstāk nekā pirms tam. Un, kad sprāgst krāsns, tad pēc tam momentā uz skatuves ir pilnīgi viss izrādes ansamblis. Tāpat stilizācija turpināta Annas Heinrihsones veidotajos kostīmos.

Baleta mugurkauls ir komponista oriģināldarbs. Ticu, ka tā nebūs pēdējā šī opusa interpretācija dejā. Un, kas zina, varbūt no citiem iestudējumiem atkal izaugs kāds gabaliņš dejas zelta fondam – kā tas pirms daudziem gadu desmitiem notika ar "Gatves deju" un "Rucavieti", kas "izkāpa" no Anatola Liepiņa "Laimas".

Source

Tags

Izrādes apskats Juris Karlsons Latvijas Nacionālā opera un balets Latvijas simtgade recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form