Svētie nevainīgie – citādie. Dailes teātra izrādes 'Sapņotāji' recenzija
Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"

Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums "Sapņotāji" uz Dailes teātra Mazās zāles skatuves pirmizrādi piedzīvo zīmīgā laikā – pirmkārt, šogad aprit piecdesmit gadi kopš 1968. gada revolucionārajiem notikumiem Parīzē, kad studentu aizsāktie protesti pret kapitālismu, Vjetnamas karu, patērētājsabiedrību un tradicionālajām vērtībām un kārtību pārauga visaptverošos nemieros, streikos un vardarbībā, uz kā fona risinās izrādē tēlotie notikumi, otrkārt – tikai dažas dienas pirms pirmizrādes mirst izcilais itāļu režisors Bernardo Bertoluči, kura 2003. gadā veidotās filmas "Sapņotāji" pamatā esošais Gilberta Adēra romāns kļuvis par izejmateriālu arī izrādei.

Vērtējums:2

Kādā no intervijām galvenās lomas atveidotājs Mārtiņš Upenieks uzsver, ka nevēlas, lai izrāde tiktu salīdzināta ar Bertoluči filmu, jo izrādes pamatā ir oriģinālais Gilberta Adēra tāda paša nosaukuma romāns Lauras Grozas-Ķiberes dramatizējumā, nevis filmas scenārijs (ko arī sarakstījis Adērs), taču, lai kā gribētos, tas nav iespējams un izrādes veidotājiem jārēķinās ar izejmateriāla interpretāciju vēsturi un to, ka skatītāji, kas redzējuši Bertoluči filmu, šo izrādi vairs nevar vērot "nevainīgām acīm", aizmirstot jaudīgo nospiedumu, ko filma atstājusi ne tikai uz šī sižeta, bet kinovēsturē vispār. Ja Bertoluči "Sapņotāji" līdz ar pārējo režisora radošo mantojumu jau ierindojama pasaules kino klasikā, tad Adēra romāns diez vai ieņem līdzvērtīgu pozīciju pasaules literatūrā, turklāt Adērs, būdams filmas scenārija autors, savu romānu pēc filmas iznākšanas pārstrādāja, pieskaņojot gan galveno varoņu vārdus, gan nosaukumu, kas no "Svētie nevainīgie" pārtapa attiecīgi par "Sapņotājiem".

Mārtiņa Upenieka Metjū ir jauns amerikānis, kurš ieradies Parīzē, lai studētu franču valodu. Kaislība uz kino, par kura pielūgsmes templi jaunajiem, intelektuālajiem parīziešiem kļuvusi Francijas Sinematēka, viņu saved ar Artūra Dīča un Antas Aizupes atveidotajiem dvīņiem Teo un Izabellu – slavena franču dzejnieka atvasēm, kas pirmajiem eksperimentiem ar savu seksualitāti izvēlējušās viena otru, nodibinot sev vien zināmu slepenu savienību, kuru skatītāji iepazīst caur svešinieka Metjū acīm.

Lai arī Mārtiņš Upenieks lomā sevi apliecina kā nobriedušu, inteliģentu, jūtīgu aktieri, kurš spēj pārliecinoši noturēt skatītāju uzmanību pirmajā plānā un strādāt vairākos līmeņos, kur līdzās ārējai risinās arī spraiga iekšējā darbība, "Sapņotāju" gadījumā nepārvērtējama nozīme ir nevis aktieru individuālajam sniegumam, bet partnerībai un parādībai, ko vispiemērotāk apzīmē nodeldētā, bet diezgan precīzā frāze "savstarpējā ķīmija", un šajā erotikas, kailuma, jutekliskuma caurstrāvotajā sižetā no aktieriem tā paģēr pilnīgu savstarpēju uzticēšanos, atraisītību, koncentrēšanos vienam uz otru. Bet – tieši šo elementu izrādē trūkst. Nav īsti skaidrs, kas ir pamatā Metjū paša deklarētajai apsēstībai ar Izabellu un Teo, un nedaudz grūti noticēt, ka šāda aizrautība vispār pastāv. Antas Aizupes Izabella un Artūra Dīča Teo nav ekstravaganti, izsmalcināti, rotaļīgi, mērķtiecīgi pavedinātāji – tā vietā ir zināms ikdienišķums, Artūra Dīča gadījumā – vīrišķīga rezervētība un raupjums. Trūkst spēcīgu, bet neizpaustu vēlmju klātbūtnes. Galu galā – nešķiet, ka viņi kaut ko pa īstam gribētu. Ne Metjū, ne viens otru.

Kādā no filmai veltītajām recenzijām lasu jautājumu "Vai sekss ir netīrs?" un atbildi: "Tikai tad, ja to dara pareizi." Lauras Grozas-Ķiberes izrādē sekss tomēr neiziet ārpus pieklājības robežām– viss notiek zem palaga vai apakšveļā, aktieri izģērbjoties un apģērbjoties veikli mēģina izvairīties no atklāta kailuma, Teo masturbācijas aina ir īsa un, šķiet, pašam Artūram Dīcim neērta. Rotaļīgās izaicinājumu spēles ar kino citātiem ieskauj zināma skumjas nopietnības aura – šīs izrādes varoņi nav bezrūpīgi jaunieši, kas viens otru un dzīvi bauda bērnišķīgā nesātībā un pārgalvībā, bet jūtīgi, ievainojami, jauni pieaugušie, un līdz ar to arī viņu mīlas trīsstūris iegūst nosacīti traģisku pieskaņu.

Nelielu, bet spilgtu lomu gandrīz bez vārdiem nospēlē Vita Vārpiņa Teo un Izabellas mātes lomā. "Mūsu vecāki ar seksu nodarbojušies vienu reizi. Tāpēc mēs esam dvīņi – lai tas nebūtu jādara otrreiz," Izabella stāsta Metjū, un Vitas Vārpiņas ārēji stoiskajā, izsmalcinātajā francūzietē tiešām risinās intensīva, koncentrēta iekšējā darbība, kur var nojaust skumjas gan par savu bērnu ziedošo, skaisto jaunību, kas pašai pagājusi vīra – Jura Bartkeviča atveidotā prominentā dzejnieka – ēnā, gan laulības dzīves radīto rutīnu, gan nepiepildītas kaislības un zināmu seksuālo spriedzi, ko viņa izjūt, iepazīstoties ar pievilcīgo Metjū. Tāpat veiksmīgs atradums ir Dārtas Danevičas Meitene, kas skatītājiem nolasa mūsdienu franču enfant terrible Frederika Beigbedera darba fragmentu, arī atsaucoties uz viņa darbos rodamo, jau par rakstnieka firmas zīmi kļuvušo ideālistiskas mīlestības un piedauzības savienojumu. Savukārt ne pārāk izdevīgā pozīcijā izrādē ir Ginta Grāveļa Čārlzs – revolucionāri noskaņotais Teo draugs, kurš mēģina atdzīvināt viņa interesi par kopīgo sabiedrisko cīņu, kas risinās aiz savā pasaulē nogrimušo mīlnieku loga. Lai arī aktieris uz skatuves pavada vērā ņemamu laiku, viņa varonis pilda drīzāk funkcionālu uzdevumu, nevis iezīmējas kā pilnvērtīgs tēls.

Tomēr par izrādes atslēgu man kļūst tās muzikālais noformējums – bulgāru queer dziedātāja Ivo Dimčeva jutekliski skumjās melodijas, kas notiekošajam piešķir lirisku noskaņu un arī veido izrādes vēstījumu – kvīri, dīvaiņi, neiederīgie ir visi tās varoņi un nākotne ir neiespējama ne tikai Teo un Izabellas savienībai, bet arī homoseksuālajām jūtām starp Teo un Metjū, kas dzimst maigi un nedroši, abiem pirmoreiz apzinoties un mācoties pieņemt jaunos atklājumus par sevi.

Šādi izrādes kontekstā jaunu nozīmi iegūst viens no zināmākajiem 1968. gada nemieru saukļiem "Zem asfalta ir pludmale", ko izrādē Anta Aizupe ar krāsas baloniņu uzpūš uz sienas un kas rezonē arī šodien, kad sabiedrībā joprojām pastāv neiecietība pret citādumu – seksualitātē, ādas krāsā, reliģijā, dzīvesveidā. "Sapņotājos" Laura Groza-Ķibere turpina visām savām izrādēm tuvo tēmu un runā par citādo, uzmanīgi un ar pietāti uzsverot – tieši tajā atklājas cilvēcība.

Source

Tags

Dailes teātris Izrādes apskats Laura Groza-Ķibere Mārtiņš Upenieks recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form