'Tā nav gaisma tuneļa galā, tā ir apziņa, ka esam d…ā'*. 'Veiksmes stāsts' Nacionālajā teātrī
Foto: Publicitātes attēls

Režisora Valtera Sīļa un dramaturga Jāņa Baloža ķeršanās pie kārtējās politiski orientētās izrādes, šķiet, nav pārsteigums. Spilgti pierādījuši sevi jau iepriekš tematiski līdzīgi veidotajās izrādēs Nacionālajā teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī un "Dirty Deal Teatro", mākslinieki turpina izglītot teātra skatītājus par politiski svarīgām tēmām. Taču "Veiksmes stāsts" vairākos aspektos raisa bažas.

Vērtējums:4

Nāksies gan apbēdināt tos, kuri Nacionālajā teātrī regulāri apmeklē ikgadējās "Žurkas" izrādes jeb politiski muzikālos uzvedumus un zina, ka liela daļa šo projektu veiksmes ir teātra aktieru spēja ar pārsteidzošu vizuālu un vokālu līdzību attēlot teju vai visas galvenās personālijas Latvijas politikā un ne tikai. "Veiksmes stāsts" iztiek bez varoņu vizuālas atdarināšanas un pārmērīgas kariķēšanas, par pašmērķi neizvirzot kāda aktiera pielāgošanu viņa spēlētā varoņa ārējam veidolam, kā to bieži var redzēt līdzīgās izrādēs. Tā vietā uz skatuves ir četri aktieri (Jānis Vimba, Uldis Siliņš, Romāns Bargais, Daiga Gaismiņa) neitrālos kostīmos – melnos uzvalkos, katram uz acīm saulesbrilles. Ar zinātniskajai fantastikai līdzīgu uznācienu uz skatuves – neliela paaugstinājuma starp divām skatītāju zāles daļām – un tematisku muzikālo pavadījumu aktieri tieši parāda, ka turpmāk notiekošais būs kā no citas pasaules. Brīžiem nesaprotama, absurda, paradoksāla, taču abām skatītāju zāles pusēm tik labi zināma – politika.

Politiskos notikumus, atveidojot gan pašmāju, gan ārzemju ierēdņus, aktieri izspēlē veikli un plūstoši, likumsakarīgi veidojot tādu kā īso lekciju Latvijas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē pēc Padomju Savienības sabrukuma Lauma Abramoviča

Lomu sadalījums nav strikts, proti, visi spēlē visus, bet priekšplānā viennozīmīgi izvirzās Jāņa Vimbas spēlētais Jānis. Lai arī izrādes laikā aktieri viens otru uzrunā īstajos vārdos, atsevišķos gadījumos par spēlēto varoni pavēstot ar rekvizītu (vārds un fotogrāfija uz plāksnes) starpniecību, Vimbas gadījumā apzināti nākas viņam piedēvēt arī dramaturga Jāņa Baloža vārdu, kas ir visa stāsta virzītājs.

Līdzīgi kā Baloža un Sīļa kopdarbs "Nacionālais attīstības plāns" "Dirty Deal Teatro" 2012. gadā, arī "Veiksmes stāsts" kļūst par dramaturga taisnības un absurdu situāciju meklējumiem Latvijas politikā. Vimbas varonis ir kā "latvieša parastā" iemiesotājs, dusmodamies uz tiem, kam sokas labāk un kuri saņem lielāku algu, smīkņājot par konsolidāciju un tamlīdzīgiem terminiem, kurus arvien dzirdam Jaunā gada uzrunās, šķetinot pagātnes notikumus soli pa solim, uzdodot jautājumus, kādi man un, domāju, arī pārējiem izrādes skatītājiem rodas acumirklī.

Politiskos notikumus, atveidojot gan pašmāju, gan ārzemju ierēdņus, aktieri izspēlē veikli un plūstoši, likumsakarīgi veidojot tādu kā īso lekciju Latvijas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē pēc Padomju Savienības sabrukuma. Izrādes laikā izskan vairāku personu vārdi un amati, kuriem gan nav grūti izsekot līdzi. Lai arī aktierspēli šajā izrādē vairāk nekā citās nomāc stāsts un teksts, kas, protams, virza darbību, visi aktieri labi tiek galā ar bezpersoniskām, bezkaislīgām un oficiālām runām no reāli fiksētiem notikumiem. Spēles veids gan nepalīdz distancēties un ieņemt neatkarīga skatītāja pozīciju, jo izrādes saturs ir vērsts konkrētu personu virzienā.

Lai arī izrāde ir vēl viens solis politiskā, publicistiskā, dokumentālā teātra lauciņā, līdz galam tomēr nav saprotama Baloža izvēle par labu vairāku notikumu centrālajam "grēkāzim", kas šobrīd publiskajā telpā parādās retāk nekā citas politiskās figūras – Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Izrādē analizēta bankas prezidenta loma politiski svarīgos lēmumos, tostarp saistībā ar aizņēmumu no Starptautiskā Valūtas fonda, taču uzstādījums "Ja viņš darītu citādi, viss, iespējams, būtu kārtībā!" tomēr mulsina.

...reti kuram izrādes skatītājam uzkrītošā Rimšēviča vainošana paslīdēs garām. Lauma Abramoviča

Izrādes pieteikumā minēts bijušā Ministru prezidenta un tagadējā Eiropas Komisijas viceprezidenta Valda Dombrovska vārds, taču stāstījumā izrādes laikā viņš bieži gan neparādās. Arī publiskajā telpā līdzās apzīmējumam "Veiksmes stāsts" Latvijas kontekstā vispirms gribētos minēt tieši Dombrovski un viņa paveikto vairāku gadu laikā. Tā vietā par centrālo notikumu tiek minēts Rimšēvičs, kurš pagājušā gadsimta 90. gados bija viens no tiem, kam bija izdevība studēt ASV un kurš drīz vien pēc atgriešanās, būdams vien 27 gadus vecs, kas izrādes laikā tiek uzsvērta kā nepieņemama situācija, kļuva par Latvijas Bankas viceprezidentu.

Lai arī izrādē ir tiešas atsauces uz vēl vairākiem citiem politiķiem, piemēram, Ivaru Godmani un Aigaru Kalvīti, kuri savā politiskajā darbībā pieņēmuši lēmumus un radījuši vārdu savienojumus, kas joprojām ir labi zināmi (piemēram, "treknie gadi" no Kalvīša runas televīzijā), domāju, ka reti kuram izrādes skatītājam uzkrītošā Rimšēviča vainošana paslīdēs garām.

Materiālā labi saklausāma paša dramaturga ieinteresētība notiekošajā un mēģinājums pēc iespējas plašāk un objektīvāk raksturot notikumus gan pagājušā gadsimta beigās, gan treknajos gados un 2008. gada krīzes laikā, kas gan, jāatzīst, brīžiem izdevies tendenciozi. Lai arī par centrālo varoni Balodis apzināti vai neviļus ir izvēlējies Rimšēviču, izrādes programmiņā atrodamo izmantoto avotu saraksts liecina, ka darbs pie materiāla sagatavošanas nebūt nav veikts pavirši. Analizēti vairāki laikraksti, skatītas filmas, lasītas grāmatas, pētījumi un pat Latvijas Republikas Augstākās Padomes sēžu stenogrammas, vēroti pašmāju ziņu sižeti. Taču situāciju nedaudz sarežģī fakts, ka paši izrādes autori publiskajā telpā atzinušies – ne viss teksts pilnībā ir dokumentāls un dažubrīd teksta labskanības dēļ, kā jau tas dramaturģiskā materiālā pieļaujams, veiktas korekcijas.

Tāpēc šajā gadījumā, kad izrādes virzība notiek uz viena konkrēta, patiesa varoņa šķietamās vainas pierādīšanu, fiktīvie elementi izrādē tomēr dara bažīgu. Ne visiem izrādes skatītājiem situācija ir zināma detaļās, tāpēc šāda viedokļa (jo izrāde nepārprotami ir viedoklis, autora versija par tēmu) piedāvāšana par absolūti pareizo jāvērtē piesardzīgi. Tas spilgti manāms arī brīdī, kad Vimba (kā aktieris, varonis, pat latviešu tautas pārstāvis) apsēžas aci pret aci ar Siliņa spēlēto Rimšēviču un uzdod jautājumus, kas noteikti nodarbina daudzu klātesošo prātus. Te Balodis ir centies attaisnot Rimšēviču, skaidrojot, ka būtu muļķīgi neizmantot viņam sniegtās iespējas dzīves laikā.

Taču nav tā, ka izrāde atspoguļo vien politiskos un ekonomiskos notikumus to pieņemšanas laikā. Paralēli notikumu risināšanai Balodis piedāvā arī "piezemētākus" viedokļus – stāstus iz dzīves, iz "parasto" cilvēku pieredzes. Pēc Padomju Savienības sabrukuma un Eiropas vārtu atvēršanās joprojām bija cilvēki, kam nācās sildīt zupu uz gludekļa. Nemitīgā balansēšana starp politiskajiem notikumiem un to, kā cilvēkiem nākas dzīvot un kādas valstsvīru pieņemto lēmumu sekas piedzīvot, izlīdzina vispārējo izrādes noskaņojumu, proti, starp sajūtu, ka ir viens vainīgais, rodas apziņa, ka mēs, par spīti visam, esam tikuši līdz mūsdienām un, domājams, jau pieminēto zupu varam atļauties sildīt citur.

"Veiksmes stāsts" ir politiski dokumentāls detektīvs, kam ir aizraujoši sekot līdzi. Apkopoti it kā labi zināmi notikumi (Starptautiskais Valūtas fonds, nodokļu ieviešana, 2008. gada krīze, atsevišķu politisko personu darbība), atgādinot banālo frāzi, ka mums, latviešiem, reti kas nācis viegli. Radošās komandas uzdrīkstēšanās valsts teātrī tieši neglaimot kādam no valstsvīriem, norādot uz viņu kā salīdzinoši nemanāmo un pieklusināto, bet, iespējams, visvainīgāko spēlētāju Latvijas politikā un dažādu situāciju izraisīšanā, ticams, nav veltīga, jo rosina domāt, par ko jau liecina neviennozīmīgās atsauksmes par izrādi. Taču jautājums par to, kas tad īsti ir veiksmes stāsts, paliek atvērts. Kā Latvija izķepurojās no krīzes? Kā tikt vaļā no aizdevumiem? Kā būs vienam no tiem, kas dodas mācībās uz ASV, atbrauc atpakaļ uz Latviju un 27 gadu vecumā kļūst par Latvijas Bankas viceprezidentu? Latvija grūtu laiku lokos? Iespējams. Vai pie tā ir vainojams viens cilvēks? Diez vai. Bet varbūt mums vienkārši visu laiku ir paveicies?

P.S. Virsrakstā izvēlēts citāts no grupas "Zaķis" dziesmas, tas izrādes laikā skan vairākkārt. "Veiksmes stāstā" atspoguļotie politiskie notikumi sniedz faktos balstītu informāciju par to, kas bijis pagātnē, nevis piedāvā risinājumus nākotnei jeb gaismu tuneļa galā. Tiesa gan, izrādes beigās parādās tieša dramaturga balss, kas aicina nekļūt par kapitālisma upuriem un tā vietā vērot mākoņus. "Ik vakaru, kad šis darbs tiks rādīts, sāksies kāds notikums. Viena uzskatu kopuma sadursme ar vēl astoņdesmit citiem," Sīlis pauž izrādes programmiņā. Par sadursmi šaubu nav.

Source

Tags

aktieris Jānis Vimba Daiga Gaismiņa dramaturgs Jānis Balodis Izrādes apskats Latvijas Nacionālais teātris
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form