”Teātrī katram ir savs laiks, kad jākalpo, tomēr katram aktierim, ja runa ir par ambīcijām, vajadzētu tiekties spēlēt galvenās lomas!” - tā neilgi pēc tam, kad Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja igauņu režisora Elmo Niganena iestudētais darbs ”Zeme un mīlestība. Kārina. Indreks”, intervijā portālam ”Delfi” stāsta aktrise Dita Lūriņa.
Viņa sarunā pauž arī savu viedokli par lomām un to nozīmi, dziedāšanu, režisoru un aktieru attiecībām, kā arī profesionāļu un skatītāju kritiku.
Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja igauņu režisora iestudētā izrāde "Zeme un mīlestība", kas veidota pēc Antona Hansena Tammsāres "Zeme un mīlestība. Kārina. Indreks" romāna motīviem. Lūdzu, pastāstiet par darbu ar režisoru Elmo Niganenu!
Darbs bija fantastisks, brīnišķīgs, iedvesmojošs, aizraujošs, protams, arī grūts, bet gadījumā, ja nebūtu grūts, tas būtu mazliet aizdomīgi. Darbs bija grūts arī citādā ziņā, nekā tas bijis citkārt - autors ir ģeniāls un tas ļoti palīdz, bet tajā pašā laikā gribas būt autora cienīgai.
Tieši tāpat ir ar režisoru - viņš ir apbrīnojami talantīgs, profesionāls un brīnišķīgs. Gribas kaut mazliet atbilst tam, tiekties uz to augstumu, kur viņi atrodas - gan autors, gan režisors.
Niganens Latvijas medijiem atzinis, ka latvieši un igauņi ļoti maz zina viens par otru. Vai, jūsuprāt, tā tas ir?
Es domāju, ka mēs tiešām zinām ļoti maz viens par otru. Vajadzētu mums daudz vairāk vienam par otru interesēties un būt arī atvērtākiem - stāstīt par sevi un ļaut sevi iepazīt.
Piemēram, esmu jau publiski atzinusies, ka man ir kauns, bet es par Tammsāri neko iepriekš nezināju. Man šķiet, ka Tammsāre ir jāliek atpakaļ obligātās literatūras sarakstā - mums ir jāzina, ka kaut kas tik ļoti ģeniāls ir tepat mums blakus, kaimiņos, ka tur ir tādas vērtības. Kurš gan cits tās vērtības zinās, ja ne mēs paši? Mums visām trim Baltijas valstīm daudz vairāk būtu jāpārzina vienam otra literatūra. Arī mums ir, ar ko lepoties.
Ar kuriem autoriem, jūsuprāt, mums būtu visvairāk jālepojas?
Mums ir daudzi, ar kuriem lepoties... Piemēram, Imants Ziedonis! Protams, droši vien ir ļoti grūti tulkot Ziedoni, jo daudz kas var pazust tulkojumā, tomēr tas ir jādara un Tammsāre ir kaut kas tik fenomenāls! Mums ir savi ģēniji, savi literatūras dižgari, bet tieši tāda veida un stila literatūras mums nav.
Kas šajā darbā ir tik īpašs?
Es aicinu visus, kuri to spēj, atlicināt laiku un to izlasīt. Tas ir ārkārtīgi aizraujošs romāns. To mums stāstīja gan Elmo Niganens, gan arī literatūras zinātnieki ir atzinuši, ka katra no piecām daļām ir unikāla, rakstīta savā stilā, autors tādējādi izseko arī romāna kā žanra attīstībai!
Pirmajā daļā autors "paņem" jau pēc divām lapaspusēm, lai arī viņš tur stāsta par cilvēkiem, par kuriem vēl nekas nav zināms, ar viņiem nav nekāda emocionāla kontakta. Viņš tik meistarīgi ievelk stāstā un piecdesmitajā lapaspusē jau pārņem pirmais lielais emocionālais vilnis. Lai gan tas, par ko viņš raksta ap piecdesmito lapaspusi, ir epizode ar ganuzēnu, par kuru nekas nav zināms un arī netop zināms vēlāk, jo tik vien jau tur ir, kā šī viena epizode! Bet tas ir uzrakstīts tik skaisti... Es neraudu bieži, kad lasu grāmatas, bet tas ir tāds brīdis, kad "sit augšā" emocijas.
Nosaukums "Zeme un mīlestība" ir Elīnas Zālītes iedots un igauņiem tā ir "Tiesa un taisnība". Tas arī spilgti parāda, manuprāt, kraso atšķirību starp latviešiem un igauņiem. Mums vienmēr ir šī tēma - savs stūrītis, savs kaktiņš zemes. Tammsāre šo tēmu nejūt vispār, viņas nav. Tur ir pilnīgi citi akcenti, pilnīgi citas tēmas. Tas ir tas aizraujošākais - to nevar slēgt ar latviešu kodu. Jā, mēs esam šeit pat blakus, bet šo darbu nevar slēgt ar mūsu kodu.
Un kādas cilvēciskās īpašības, jūsuprāt, latviešus atšķir no igauņiem?
Viņi ir tolerantāki viens pret otru un pret citiem cilvēkiem nekā mēs. Gan pret savējiem, gan citiem. Novērojot viņu savstarpējās attiecības, tas ir cits tolerances līmenis.
Igauņi daudz lielāku telpu ņem sev un arī dod otram. It kā mēs, latvieši, esam klusie un, kā Jaunsudrabiņš teica, daudz vietas latvietim ir tad, ja ir daudz mazu istabiņu, kur ir katram savs kakts. Tomēr mēs vairāk bāžamies viens otram virsū.
Cik tuva jums ir Kārinas loma?
Tā man ir ļoti tuva. Man negribas daudz par viņu runāt, jo viņa nedodas formulējumiem. Man šķiet, ka es ar vārdiem, mēģinot viņu aprakstīt, viņai daru pāri un kaut ko atņemu. Protams, pašlaik es atrodos citā punktā nekā tad, kad es vasarā lasīju ceturto daļu un tikko Kārinu iepazinu. Tad man mazliet sāka sirmot mati.
Vienīgais, ko es sev toreiz teicu - kad atbrauks tas garīgā nozīmē lielais igaunis Elmo Niganens, es vienkārši viņam ļaušos, jo gadījumā, ja man pašai būtu bijis jāizdomā tieši no kura gala sākt ar šo sievieti, tad es to pilnīgi noteikti nezināju. Bet tagad es varu teikt - es viņu saprotu, es viņu mīlu, viņa ir es un es esmu viņa.
Ko jūsu karjerā nozīmē šī loma?
Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem manā aktrises pieredzē un mūžā.
Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž.Dž. Džilindžers intervijā laikrakstam "Diena" norādīja uz problēmu - aktieri ir pārāk nodarbināti seriālos, reklāmās un tamlīdzīgos peļņas projektos. Kāda, jūsuprāt, ir situācija šajā jomā?
Protams, man negribētos iesaistīties polemikā. Mēs - aktieri - katrs pats jau uztraucamies gan par savas sejas zīmolu, gan par sava vārda zīmolu, savas profesijas prestižu. Katrs pats mēs esam situācijā, kad svaru kausos nemitīgi tiek likts darbs, iespējas, nauda, popularitāte, reālā dzīve. Mēs visu laiku sveram un mēģinam noturēties kaut kādā līdzsvarā.
Arī teātru vadītājiem ir savi svaru kausi, kurus viņi mēģina līdzsvarot. Jo vairāk mākslas būs pašā teātra mājā, jo vairāk teātra vadītājs cienīs savus aktierus un darbu, ko tie dara visi kopā, un izrāžu māksliniecisko vērtību, jo vairāk arī aktieri mēģinās vairāk tajā būt iekšā. Tāpat, ja par darbu teātrī aktieri saņemtu to naudiņu, kas kaut mazliet atmaksātu to, ko šī profesija paģēr, tad arī aktieri nerautos nekur prom, pat ja viņam piedāvātu ļoti kvalitatīvus seriālus.
Pirms svaidīties ar skaļiem vārdiem un diktatoriskiem žestiem, pūlēsimies katrs savā lauciņā!
Varbūt jūs zināt, kas ir Martas lomas fenomens seriālā "UgunsGrēks"? Kāds ir tik populāru lomu noslēpums?
Es nezinu, kas ir "UgunsGrēka" un pirmsākumos "Neprāta cenas" popularitātes noslēpums, bet tas ir fenomens un es to neņemos skaidrot!
Manuprāt, mums ir jāturpina cīnīties, strādāt un augt, lai arī mums kādreiz būtu tāds seriāls kā, piemēram, mana mīļā "Grejas anatomija".
Kāpēc jums patīk "Grejas anatomija"?
Man šķiet, tur ir ļoti gudra un talantīga tēlu sistēma, tas, ka seriālu filmē reālā vidē un, protams, lielisks scenārijs, lieliski dialogi, lieliski notikumi un lieliska intriga. Seriāla veidotāji reizēm dara neiedomājamas lietas! Man patīk viņu drosme. Viņi var uztaisīt ļoti klasisku sēriju par ārstiem, bet citā sērijā pēkšņi viens ir komā un ārsti viņam apkārt dzied kādu ļoti populāru dziesmu. Skaties un saproti - tam visam ir jēga. Viņi atļaujas ievest seriālā daudzu sēriju garumā miruša cilvēka garu un tas tur tiešām ir. Un tas nav ne banāli, ne stulbi - tas ir vienkārši desmitniekā! Tad, kad man sanāk, es skatos, baudu un jūsmoju par režiju, par scenāriju, aktierspēli un par drosmi.
Kā jūs kļuvāt par dziedošu aktrisi? Un, vai jūsu attiecības ar balsi vienmēr bijušas tik labas?
Jā, tas ceļš ir diezgan interesants, jo kādreiz man bija paniskas bailes no dziedāšanas un domāju, ka nav nekā briesmīgāka šajā pasaulē, kā stāvēt uz skatuves un dziedāt.
Protams, man bija brīnišķīgs pedagogs - Anita Garanča Kultūras akadēmijā. Tad nāca pirmā skola teātrī - Jāņa Lūsēna muzikālās izrādes "Indriķa hronikas" un "Sfinksa".
Tas bija tas, ko vajadzēja, tajā brīdī, kad es spēru savu kāju kā pilntiesīga aktrise šajā mājā, tāds bija pieprasījums.
Bija arī sajūta, ka ir ļoti bail, bet patīk. Likās - ja to vajag, tad to vajag darīt labi, vajag tajā ieguldīties, ar to strādāt, mācīties, kārpīties. Un tad pamazām...
Teātrī mūsdienās patiešām ir ļoti daudz jādzied un, jo tu stabilāks pats jūties, jo labāk tev pašam.
Vai aktieris, jūsuprāt, var piedzīvot zvaigžņu stundu, spēlējot sīkas, epizodiskas lomas vai tomēr, lai pa īstam apliecinātos, nepieciešamas galvenās lomas?
Nē, nevar! Protams, teātris ir daudzdabis. Protams, ka katram teātrī ir savs laiks, kad ir jākalpo - varbūt tikai jādejo, varbūt tikai jādzied, bet tas viss pieder pie tā, kas ir teātris.
Tomēr no aktiera viedokļa - kas esi par aktieri, ja negribi spēlēt galvenās lomas? Tā kā no aktieru ambīciju viedokļa - tā un tikai tā! Katram jāizdara savu izvēli - vai tu gaidi, vai tu ej, vai tu nāc, tomēr no ambīciju viedokļa - galvenās un tikai galvenās lomas, protams!
Ivars Stonins pēdējo gadu vienīgajā intervijā šī gada martā teicis, ka "kritiķiem nav ne mazākā priekšstata, ko tie nodara aktierim un, cik graujošs ir kritikas efekts, ja tu esi strādājis divus mēnešus pie lomas". Kādas ir jūsu attiecības ar skatītāju, tuvinieku, kolēģu un profesionāļu kritiku?
Skatītājs ir skatītājs. Viņš nāk uz teātri un viņam gandrīz vienīgajam ir tiesības uz kritiku, ko sauc "patīk, nepatīk, ir manai gaumei, nav manai gaumei". Emocionālā diskusā par kritiķiem un kritikas būtību absolūti nevēlos šobrīd iegrimt, jo esmu pašlaik kaut kādā citā posmā, taču arī man noteikti ir bijuši brīži, kuros var mani dzirdēt runājam kaut ko līdzīgu Ivara teiktajam, bet tas, ko noteikti gribu šodien pateikt - man personīgi pietrūkst konstruktīvas kritikas no profesionāliem kritiķiem.
Tādas, kad tiešām saprotu pa detaļām, pa punktiem, ko kritiķis saprot vairāk nekā mēs esam sapratuši, kas no profesijas viedokļa varētu but tā vai citādi. No profesionālās kritikas "patīk, nepatīk" man ir par daudz. Manuprāt, kritiķis nevar atļauties tik personisku kritiku, kur galvenais kritērijs ir tas, vai izrāde ir manai gaumei atbilstoša. To kritiķis var atļauties pirmajā vai pēdējā rindkopā, bet vienā rindkopā. Pārējai ir jābūt konstruktīvai kritikai.
Vai savam bērnam novēlat iet vecāku - aktieru pēdās?
Protams, ka viņu interesē tas, par ko runā, domā un dara viņa vecāki. Bet par profesijas izvēli - es no sirds vēlos, lai viņš izvēlas darīt dzīvē to, uz ko viņam ir talants, kas viņu interesē, kas viņu aizrauj un absolūti nedomāju viņu ne virzīt, ne ierobežot.
Es ļoti gribētu, lai mans bērns 12.klasē nenodarbojas ar degošu jautājumu - kur lai es stājos, bet nodarbojas ar degošu jautājumu - kā lai iestājos tur, kur es patiešām gribu tikt?