LJTI

Andrejsalā 10.maijā notiks "Theaterhaus Weimar" un "United Intimacy" projekta "Laupītāji" pirmizrāde. Jau pusotru mēnesi Rīgā strādā vācu režisors Janeks Millers, kuru aicinājām pastāstīt par gaidāmo izrādi, starptautisko kultūras sadarbības tīklu www.laupitaji.com un mūsdienu Eiropas teātra vidi.

Arnita Jaunsubrēna: Ko sevī ietver projekts "LAUPĪTĀJI.COM"?

Janeks Millers: "Laupitaji.com" pamazām veidojas par sadarbības platformu māksliniekiem, autoriem un žurnālistiem no Latvijas, Polijas un Vācijas. Mūsu organizācija "Schiller 05 e.V." ir ieinteresēta izveidot mākslinieku tīklu, kas palīdzētu un ļautu veidot starptautiskus sadarbības projektus. Nupat notikušais eseju konkurss "Socialsettings" un teātra izrāde "Laupītāji" ir labs sākums. Ar laiku gaidāmi citi projekti. Mani, piemēram, ir ieinteresējusi Valtera Benjamiņa uzturēšanās Rīgā.

Pastāsti par Šillera festivālu, ko tu pirms diviem gadiem organizēji Vācijā, Veimārā?

Festivāla nosaukums bija "Laupītāji un žandarmi" - nosaukums aizgūts no bērnu spēles, varbūt tāda ir arī Latvijā. Nosaukums jau visu izsaka – vairāk nekā 40 mākslinieku projektos tika apspēlētas tēmas – zagļi, laupītāji, kriminalitāte, policisti, novērošana, valsts kontrole un visu šo aspektu kopā sadzīvošana. 2005. gadā notika daudzi ar Frīdriha Šillera 200 gadu nāves atceres dienu saistīti pasākumi. Šillera piemiņas dienai Vācijā vēl aizvien ir nozīmīga loma. Es pats nekad tā īsti nebiju interesējies par tā saukto klasisko literatūru. Bieži vien tajā ietvertās tēmas ir pārāk apjomīgas un ir ļoti grūti izlauzties cauri senajai valodai. Nereti mēs sev jautājam, ko šie vecie teksti mums vispār var pateikt par mūsu šodienas dzīvi. Agrāk es izjutu lielu distanci starp sevi un Šillera literāro darbu. Taču tagad aizvien vairāk un vairāk pamanu, ka šī lielā distance piedāvā arī iespēju - nevis vienkārši aktualizēt Šilleru, prezentējot viņu "mūsdienu drēbēs", bet gan meklēt ceļus un saprast, kā Frīdrihs Šillers atstāj iespaidu uz šodienu. Mēs kā festivāla organizatori ievērojām, ka šis analītiskais asums, radikālisms un vēsā perspektīva – veids, kā Šillers noraudzījās uz cilvēkiem, sabiedrību un vēsturi - ir ļoti interesants.

Uz festivālu uzaicinājām vairāk nekā 100 māksliniekus no vairāk kā 10 valstīm. 2005.gada maijā un jūnijā sešu nedēļu garumā Veimārā notika teātris, mūzika, meistarklases, lekcijas, filmas, izstādes un akcijas. Tā, piemēram, pilsētas centrālajā laukumā iepretim Gētes un Šillera piemineklim mēs uzstādījām konteinerus, kurus izmantojām kā telpas pasākumam "Utopiju būvlaukums" - tajā savus darbus prezentēja jaunie mākslinieki.

Kas ir "Theaterhaus Weimar"?

"Theaterhaus Weimar" ir mākslinieku grupa, kas darbojas teātra un mediju jomā. Grupa tika nodibināta 1999.gadā, lielākā daļa tās dibinātāju tajā laikā vēl studēja. Mēs vēlējāmies veidot projektus, kuros varētu apvienot teātri un kino. Tajā laikā bijušās Vācijas Demokrātiskās republikas teritorijā nebija daudz neatkarīgu mākslinieku grupu, jo ārpus valsts teātriem citas teātra tradīcijas neeksistēja. Kopš 1999.gada esam nopietni attīstījuši savu darba stilu. Paralēli teātra projektiem sākām veidot filmu projektus un nodarboties ar instalāciju mākslu.

Mūsu darbs galvenokārt balstās uz pētījumiem par to, kā vietas, telpas un apkārtnes izmaiņu rezultātā veidojas mūsdienu cilvēks. Īpašu uzmanību pievēršam atmiņu kvalitātes aplūkošanai, kā arī meklējam atbildes uz jautājumiem – ko mūsu globalizētajā laikā varētu nozīmēt tādi jēdzieni kā "dzimtene", "izcelsme" vai "biogrāfija". Mēs interesējamies arī par kino – piemēram, Deividu Linču, par to, kā agrīnās 60-to gadu šausmu filmas ir atstājušas iespaidu uz mūsu uzskatiem par sabiedrību, piemēram, filma "Night of the Living Dead", režisors Džordžs A. Romero (George A. Romero) vai brīnišķīgā vampīrfilma "Near Dark", režisore Katrīna Bigelova (Kathryn Bigelow).

Šobrīd kopumā esam realizējuši 15 projektus, kuri izrādīti Veimārā, Berlīnē, Hamburgā, Cīrihē, Diseldorfā, Drēsdenē, Krakovā, Rīgā – dažādu teātra festivālu un projektu ietvaros. Par mūsu bijušajiem un aktuālajiem projektiem informāciju iespējams gūt mājas lapā www.theaterhaus-weimar.de .

Tu teici, ka Rīgas "Laupītāji" nebūs vēsturisks Šillera teksta iestudējums. Kas tad?

Frīdriham Šilleram bija knapi 18 gadi, kad viņš rakstīja "Laupītājus". Arī Jānis Peitāns bija vēl zēns, kad iztulkoja tekstu latviešu valodā. Luga ir ļoti radikāla, haotiska, bet tai pašā laikā ļoti jauneklīga - Šilleram 18 gadu vecumā taču nebija prakstiski nekādas dzīves pieredzes.

Jāpiebilst, ka Šillers mācījās par militāro ārstu Štutgartes Kārļa skolā. Skolā bija aizliegts brīvi pārvietoties, tika novērots katrs skolnieka solis, tāpat viņiem bija uzdots izspiegot savus skolas biedrus. Šillers skolas gaisotni izjuta kā cietumu, no kura jātiek ārā. Pēc lugas "Laupītāji" pirmā iestudējuma panākumiem, Šillers bēga no Štutgartes. Viņš nedrīkstēja atgriezties pilsētā. Ļoti iespējams, ka viņš tā arī vairs nekad nesatika savus vecākus. Tas bija laiks, kad valdošais firsts pārdeva jaunus vīriešus par zaldātiem uz Ameriku, tādējādi nodrošinot savu grezno dzīvi. Šādā depresīvā gaisotnē tad arī tapa luga "Laupītāji". Nav grūti iedomāties, cik ļoti Šillers aizrāvās ar brīvības un neatkarības idejām. Taču viņš neuzrakstīja darbu, kas būtu "romantisks sapnis par brīvību". Šillers ļoti aizraujoši apraksta, kā grupa jaunu cilvēku, kas nostāda sevi pret sabiedrību un vēlas dzīvot šķirti no tās, salūst paši savā iekšējā būtībā. No vienas puses runa ir par to, kā atsevišķas grupas iekšienē funkcionē draudzība un attiecības, un kā arī tur iezogas nebrīve un atkarība. To Šillers ir ļoti gudri aprakstījis. Karls Moors lugas darbības laikā vēlas atgriezties mājās, grib pamest laupītāja dzīvi, taču pārējie viņam neļauj iet. No otras puses luga ir par to, kā Francs Moors, Karla brālis, neredz nekādu citu iespēju iegūt savu neatkarību, kā tikai veicot kriminālas darbības. Luga uzdod jautājumu - vai vispār ir iespējams būt brīvam un neatkarīgam? Vai brīvība un neatkarība nav tikai skaisti sapņi? Mēs jau nekad tā pa īstam neesam brīvi, vai ne?

No kurienes tev ir interese par veciem vēsturiskiem tekstiem? Arī tavas pirmās Rīgā rādītās izrādes "Eiforija" pamatā ir vairāk nekā 200 gadus vecs teksts.

Tu pieminēji projektu "Eiforija". Darbs tika veidots pēc Johana Gotfrīda Herdera darba "Mana 1769. gada ceļojuma dienasgrāmata", ko viņš sarakstīja braucienā no Rīgas uz Franciju. Herders Rīgā strādāja par skolotāju un mācītāju, bet vēlāk nonāca Veimārā. Viņš pazina arī Frīdrihu Šilleru. 2003. gadā mēs kopā ar Ievu Kauliņu, Linardu Kullesu un Voldemāru Johansonu šo projektu rādījām Jaunajā Rīgas teātrī. Eiropas kontinents, Eiropa, par kuru mēs tik bieži runājam, ir interesanta tāpēc, ka šeit satiekas dažādas kultūras, valodas, idejas un tradīcijas. Pēc dzelzs priekškara krišanas atkal ir iespējams satvert bagātīgos kulturālos savienojumus. Tas mani aizrauj. Saistībā ar "Laupītājiem" mani pirmkārt ieinteresēja fakts, kā šī Šillera luga ir ienākusi latviešu kultūras telpā un kā tā nokļuva līdz Jānim Peitānam, kurš nebija ne dzejnieks, ne varēja lepoties ar labu izglītību. Un tomēr pirms 200 gadiem ir notikusi šāda kultūras apmaiņa, neskatoties uz to, ka tajā laikā informācijas plūsma bija daudz sarežģītāka nekā mūsdienās. Mēs varam pārvietoties ar lidmašīnām, ceļojot no vienas vietas uz otru, sūtām e-pastus, taču tāpat viens par otru diezgan maz zinām. Man sabiedrības ideju, kultūras, literatūras un mākslas apgūšana ir aizraujošs fenomens. Otrkārt, mani interesēja, vai Jāņa Peitāna veiktais tulkojums ir savādāks nekā oriģināls, un kādas ir šīs atšķirības, ko jaunu no šīm atšķirībām var uzzināt? Man tie visi ir interesanti aspekti un, protams, nianšu vēl ir daudz vairāk.

Kā jūties Rīgā? Ko Tu domā par jauno kultūras telpu Andrejsala, kur notiks arī "Laupītāji" izrādes?

Kad "Theaterhaus Weimar" - es, Olafs Helbings un Suzanne Hempele - pirmo reizi 2003. gadā ieradāmies Rīgā, bija ziema. Mēs braucām ar kuģi cauri aizsalušajai Baltijas jūrai. Kaut kā ir sanācis tieši ziemā bieži būt Rīgā. Vārdu sakot, bija auksts un sniga. Un tad tu izjūti ļoti patīkamu nogurumu un miegainību un arī lielu izsalkumu. Pilsēta man likās tāda sapņaina, dažkārt arī omulīga, taču vienlaikus tajā ir kaut kas no augstākās sabiedrības ekstravagances, no trakuma - uzkrītoši apģērbi, joki, dzīves prieks un svinēšana. Tas ir tāds īpašs mikslis, kas vairāk ir saistīts ar cilvēkiem, ar kuriem es strādāju kopā. Visvairāk no visa man patīk nedaudz melanholiskais humors. Par Andrejsalu – es priecājos, ka mēs tur varēsim rādīt savu izrādi. Šādas kultūras telpas uzskatu par īpaši svarīgām, tās stāsta par pilsētas identitāti. Jo viss jau tiek komercializēts, arī pie mums Vācijā. Paliek aizvien mazāk vietu, kur var strādāt. Man nav nekas pret komerciju, taču vietas, kur būtu iespēja satikties dažādiem cilvēkiem, kultūrām un mākslām, es uzskatu par ļoti nepieciešamu "greznību". Biju ļoti pārsteigts, cik ātrā laikā Andrejsalā ir izveidojies kultūras centrs, ko ļoti labi uzņem arī publika.

Pastāsti nedaudz vairāk par projektu, ko rudenī veidosi Berlīnes teātrī "Hebbel am Ufer"?

Izrāde "nāks laukā" oktobrī. Jau vairākus gadus "Theaterhaus Weimar" veido kopprodukcijas ar šo teātri.

Pirms pāris gadiem es iepazinos ar rakstnieka Rainharda Jirgla grāmatām. Latviešu valodā viņš nav tulkots, taču tas noteikti būtu ieteicams. Lai nu kā - mēs strādājām ar vienu no viņa jaunajiem romāniem, tā nosaukums ir "Atkritējs". Romāns stāsta, kā četri cilvēki vēlas izmantot savu otro iespēju dzīvē un kā katrs no viņiem tiek galā ar šo situāciju. Man jau šobrīd ir liels prieks par darbu, maijā es dodos uz Berlīni, lai pirmo reizi satiktos ar aktieriem.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form