"Šoreiz jautā citiem par mani, nevis intervē mani!" sarunā ar žurnālu "Ieva" neilgi pirms aiziešanas mūžībā sacīja aktieris Harijs Spanovskis, kurš par Roja lomu izrādē "Eņģeļi Amerikā" nominēts Gada aktiera balvai otrā plāna lomā, taču to viņš pats vairs nesaņems.
Žurnāls 20. novembrī, dienu pirms viņa bērēm, publicē Spanovska kolēģu un tuvinieku atmiņas par aktieri, kurš slimības laikā bija atgriezies savās bērnības un agrās jaunības mājās.
Teātra kritiķe un "Spēlmaņu nakts" žūrijas locekle Henrieta Verhoutinska žurnālam sāsta: "Harija fenomens izrādē "Eņģeļi Amerikā" bija dubults.
Var teikt, ka režisors Mārtiņš Eihe tajā aizsāka Dailes teātrī šobrīd jau diezgan striktu līniju, ko varētu nosaukt par citādāku cilvēku aizstāvību, šajā gadījumā - homoseksuālu cilvēku aizstāvību, un Harijs kā dzīvē izteikts mačo tipa vīrietis, kas pret gejiem nav pārāk tolerants, izrādē pierādīja savu aktiera meistarību, ļoti ticami un aizkustinoši nospēlējot šādu cilvēku."
"Man mājās albumā ir bildīte, kur mēs ar Hari Mellužu pludmalē spēlējamies, stumdami rotaļu ratiņus. Harim ir seši gadi, man - četri, un neatceros, ko mēs divi puikas, darījām ar rotaļu ratiņiem.
(..) Haris bija diezgan bezkaunīgs, mazliet huligāns, bet ar labu sirdi. Uz viņu reizēm, kad savārīja podus, varēja padusmoties, bet nebija iespējams uz Hari turēt aizvainojumu vai ļaunu prātu. Viņš visus paņēma ar savu šarmu un bedrītēm vaigos.
(..) Ja mēs ar Hari esam savārījuši kādas ziepes un nogāzuši pods, tad visbiežāk darījām to abi kopā un kopā visu arī izstrēbām. Pirms gadiem divdesmit Dailes teātrī mums bija izrāde "Degunradzis", kurā es spēlēju nelabojamu alkoholiķi, kurš jau no pirmās izrādes minūtes ir paģirains, un Harim bija mana drauga loma, kas cenšas mani glābt, audzināt un atgriezt dzīvē.
Arnis Ozols bija režisors, mēģinājumos mums diezgan grūti gāja, un dienā, kad notika ģenerālmēģinājums ar teātrim pietuvinātu publiku un draugiem, pēc smaga rīta mēģinājuma mēs ar Hari pa dienas vidu mazliet ieķemmējām. Finālā es biju diezgan skaidrs, bet viņš - riktīgi sareibis, un vakara ģenerālmēģinājumā manāmi ieskurbis Spanis audzināja manu skatuves dzērāju, ka dzert nav labi.
Publika smējās, taču tie prieki nebija ilgi, jo režisors lika aizvērt aizkaru un turpinājuma tovakar nebija. Izrāde vēlāk labi gāja, mēs spēlējām godam, bet sākums tai bija tāds," sarunā ar žurnālu "Ieva" atmiņās dalās Spanovska kursabiedrs un draugs Gundars Āboliņš.
"Mūsu abu sirdis ir saistītas ar vienu saikni. Mums ar Hari ir radniecīgas dvēseles, un radniecīgās dvēseles sasaucas, tāpēc mums vienmēr ir saskanējis gan uz skatuves, gan dzīvē. Lai gan mums ir divdesmit gadu starpība, mēs kopā esam spēlējuši Liniņa izrādēs, un Harijs man ir bijis silts, tiešs un burvīgs partneris. Viņš ir dzimis aktieris, ar Dieva dotu talantu, sirds un gara cilvēks," - tā par Spanovski teikusi aktrise Olga Dreģe.
Savukārt Harija Spanovska vecākā meita Laura stāstījusi, ka teātris ir tā Spanovska dzīves puse, kar ko viņš vienmēr ir lepojies. "Viņš mīl savu darbu, un tas vienmēr ir bijis veids, kā tētis ir gribējis rādīt un atklāt savu dvēseli."
Komponists Raimonds Pauls, Spanovskim vēl dzīvam esot, žurnālam "Ieva" par Spanovski teicis: "Haris vokālajā ziņā ir viens no spēcīgākajiem dziedošajiem aktieriem. Pateicoties arī mammai, kas bija skaista, ļoti laba operetes dziedātāja, Harijs uzaudzis teātra vidē. Taču viņam piemīt tas, ko nevar iemācīties nevienā mūzikas skolā, nevienā institūtā. Tas, ko Dievs viņam devis, - šarms, kas nāk no cilvēka ārā un visus paņem. Spanovskis uznāk uz skatuves, un viss notiek. Koncerts ir izdevies!"
Pilnu interviju iespējams lasīt jaunākajā žurnāla "Ieva" izdevumā.
