Oriģināldarbs "Vārna", kura tapšanā apvienojušies divi spilgti Latvijas mākslinieki, vēstīs par cilvēka iekšējo pasauli un skatītājus uzrunās vibrāciju līmenī. Tā sarunā ar portālu "Delfi" sola Latvijas Nacionālā baleta vadošā soliste un horeogrāfe Elza Leimane, kura iestudējumu veido kopā ar mūziķi un komponistu Reini Sējānu.
Izrāde, kuru tās veidotāji dēvē par lidojumu vienā cēlienā, apvieno akadēmisko un elektronisko mūziku, klasiskus baleta elementus un laikmetīgu scenogrāfiju. LNOB Jaunajā zālē uzvedums skatāms 29., 30. novembrī un 1. un 2. decembrī. Kopā ar Sējānu un Leimani uz skatuves gaidāmajā uzvedumā kāps arī "Sinfonietta Rīga" stīgu kvartets, kā arī mūziķi Anrijs Grinbergs un Maija Sējāne.
Sarunā portālam "Delfi" Leimane, kura pēdējo mēnešu laikā intensīvi piedalījusies "Vārnas" mēģinājumos, kā arī uzstājusies baleta "Pērs Gints" izrādēs, atklāj savas pārdomas par Latvijas baleta vidi, izklāsta "Vārnas" tapšanas stāstu, kā arī stāsta par mākslinieku lielajiem izaicinājumiem. Tikšanās pašā sākumā apspriežam "Pēru Gintu", bet jau drīz tiek iztirzāts radošais process un tas, kas dejotājai tajā ir būtiskākais.
Jauno baletu "Pērs Gints" LNOB, kurā dejo Anitras lomā, skatītāji ir ļoti augsti novērtējuši. Kas šai baletā skatītājus ir uzrunājis?
Es domāju, ka tas katram ir kaut kas savs, bet es uzskatu, ka šai izrādē visi komponenti ārkārtīgi veiksmīgi iekļaujas un salīst viens otrā – gan scenogrāfijas risinājumi, gan mūzikas izmantojums, kostīmi, noformējums un, protams, arī kustības valoda. Tajā ir liels dabiskums un patiesība uz skatuves. Tas, kā Edvards (starptautiski pazīstamais slovēņu horeogrāfs un baleta "Pērs Gints" koncepcijas autors Edvards Klugs – red.) ar mums strādāja, bija ļoti vērtīga un barojoša pieredze, tāpēc, ka viņs pievērsa milzīgu uzmanību detaļām, piemēram, visviekāršākajam skatienam. Tam, kā tu paskaties vai pieskaries, ir nozīme. Spēja nedarīt neko uz skatuves – cik to ir būtiski mācēt! Tieši šie "nedejas" momenti ir kaut kas īpašs. Tā tiešām ir augstvērtīga pasaules klases izrāde.
Tas viss ar gaisā pacelšanos, ka pasaule sagriežas kājām gaisā. Nu, es esmu lidojusi ar paraplānu, bet tas ir citādi – tur ir instruktors aiz muguras.
Bet vai tad citos baletos detaļas un spēja "nedarīt neko" nav būtiska?
Ir, bet šeit tā intensitāte ir savādāka. Arī pielietojums. Tā ir ļoti laikmetīga izrāde. Kāds varbūt pat teiktu, ka tajā ir par maz dejas, bet man tā neliekas. Tā vienkārši ir vairāk skatāma kā teātra izrāde.
Kā tu salīdzinātu operas iestudējumu un Kairiša "Pēru Gintu" Latvijas Nacionālajā teātrī?
Man bija ļoti interesanti aiziet uz Nacionālo teātri. Man patika. Tas bija pilnīgi citādi, kaut gan bija daži risinājumi, kas pat sakrita ar Edvarda domām, lai arī viņi nekādā veidā nebija viens otra darbus redzējuši. Klugs savu bija uztaisījis jau pirms apmēram gada.
Skatītāji ieraduši tevi redzētu uz LNO skatuves dažādos zināmos baletos, bet "Vārna" ir kas pavisam jauns. Kā tā radās? Cik saprotu ar Reini Sējānu esat pazīstami jau kopš skolas laikiem, bet mākslinieciskā sadarbība sākusies nesen.
Jā, mēs esam bijuši skolasbiedri, vandījušies pa vieniem gaiteņiem. Emīla Dārziņa mūzikas skolas un Rīgas horeogrāfijas vidusskolas audzēkņiem vispārizglītojošie priekšmeti notika kopā. Mēs gan nemācījāmies vienā klasē. Lūk, tad pēc ļoti ļoti liela pārtraukuma mums bija pavisam nejauša tikšanās. Pirms tās, es, protams, visu laiku biju redzējusi un zinājusi, ko viņš dara ar grupu "Instrumenti", man arī bija saprotama un šķita pievilcīga tā estētika, kā viņi tulko savu māksliniecisko domu uz skatuves. Bet tad mums pēkšņi bija tikšanās un saruna – viena, tad otra. Es sapratu, ka kaut kāda radošā doma, kaut kāda radošā stīga mums ir līdzīga. Izrādījās, ka Reinim neviltoti interesē dejas pasaule. Es uzzināju, cik daudz jautājumu un nezināmā ir cilvēkiem ārpus dejas vides. Tā mēs par to runājāmies, līdz no Reiņa nāca impulss, ideja.
Par sadarbību vai jau par "Vārnu"?
Par sadarbību. Tikai pēc tam piedzima "Vārna". Tas ir mūsu pašu izdomāts stāsts. Sākumā mēs novilkām emocionālu-dramatisku līkni. Tālāk mums pamazām veidojās stāsts ar daudzā paralēlēm. Protams, izrāde nav vienkārši par vārnu. Vārna ir tēls, vārna ir atslēga un simbols. Tā ir ārkārtīgi daudzveidīga un bagātīga būtne.
Presē rakstītais vēsta, ka uzvedums būšot "par cilvēka iekšējo cīņu, par neglīto skaistajā un skaisto neglītajā", bet, cik saprotu, kustības ziņā – tas tiek izspēlēts caur vārnas tēlu. Kāpēc tieši vārna? Un vai vārna tavuprāt ir skaists putns?
Nu, es domāju, ka vārna ir ne līdz galam novērtēts putns. Visa slava vienmēr tiek gulbim vai tamlīdzīgi, bet vārna pēc savām intelektuālajām spējām patiesībā ir putnu karaliene. Ja painteresējas, tas ir apbrīnojami, ko viņas ir spējīgas dabūt gatavas – atrisināt uzdevumus, ko pat šimpanzes nespēj. Vārnas loģika un domāšana spēj savā ziņā darboties ilgtermiņā. Bet, jā, es bieži vien tagad izrādes sakarā esmu dzirdējusi cilvēkus sakām: "Es negribu skatīties uz vārnu. Man nepatīk vārnas! Vārnas ir tik skaļas." Bet skaļas viņas ir tādēļ, ka ar ķērcienu viņas mēdz aizsargāt savus vai pat svešus mazuļus, viņas ir aizbildnieciskas. Viņas ir rotaļīgas, uzņēmīgas, drosmīgas un ļoti ziņkārīgas. Un varbūt man arī šī ziņkāre ir tā, kas saveda kopā ar Reini pie šī projekta.
Var noprast, ka uzvedums būs vairāk emocionāls un simbolisks, nevis skaidrā sižetā balstīts reālisms.
Noteikti, jā. Tas noteikti būs drīzāk tādā sajūtu, vibrāciju līmenī. Katram skatītājam noteikti iezīmēsies kas savs, jo pat mums ar Reini ir tomēr katram sava izpratne. Mūzikā nav vārdu. Viņam šeit ir tāda brīvība, ka viņš var izpausties bez vārdiem.
Kas ir izaicinošākais, grūtākais jaunā uzveduma veidošanā?
Viennozīmīgi ir fiziskais aspekts, tādēļ, ka tas nav normāli vienam dejotājam būt uz skatuves visu laiku. Pat ja tā ir vadošā loma klasiskā baletā – tas ir grūti, bet vienalga ir brīži, kad var noiet no skatuves, ir mijiedarbība ar kordebaletu, divnieki, četrinieki. Bet šeit esmu viena visu laiku skatītāju priekšā, tādēļ deja nedominēs. Negribu arī atbaidīt tos cilvēkus, kurus deja biedē (smejas).
Vēl bez fiziskās noslogotības ir daudz lietu, ko nekad savā mūžā neesmu darījusi.
Piemēram?
Tas viss ar gaisā pacelšanos, ka pasaule sagriežas kājām gaisā. Nu, es esmu lidojusi ar paraplānu, bet tas ir citādi – tur ir instruktors aiz muguras.
Un nav pilna zāle skatītāju.
Un nav jābūt muzikāli precīzam. Bet vēl, kas mani ļoti interesē, ir jaunās zāles formāts – tu esi tik ļoti tuvu, tik patiess, nekas netiek slēpts, nav nekādas izskaistināšanas. Ja esmu aizelsusies, to var just un dzirdēt. Un es to arī netaisos slēpt, nav kulises, aiz kur patverties un atkal iznākt sausai un smaidošai. Bet šobrīd es jau vairs nevaru sagaidīt, man ļoti gribas to pieredzēt kopā ar skatītājiem.
Cik daudz tavuprāt Latvijas baletā un skatuves mākslā mūsdienās eksperimentē, meklē nebijušus tehniskus risinājumus un formas?
Grūti pateikt. Laikmetīgajā dejā šur tur, tāpat kā "Vārnā", ir izmantota lidošanas iekārta, arī mums operā dažās izrādēs ir, bet es domāju, ka, jā, var vairāk. Tieši saistībā ar operas jauno zāli – tā ir pateicīga jaunām formām un to vajag izmantot.
Bet pašu mākslinieku vidū – cik jūtams ir eksperimentēšanas gars?
Atkarīgs no tā, ar kuru dejotāju runā. Varbūt viens ir vairāk gatavs, cits – mazāk. Daudziem ir droši viņa komforta zonā, bet es zinu, ka mēs ar Reini – apzināti vai neapzināti – sapurinājām savas komforta zonas. Bet tas nav viegli, jo, protams, tu vienmēr esi daļa tradīcijas, daļa vides. Nav tās sajūtas, ka vari tagad nostāties uz podesta un pasludināt, ka "es gribu šitā". Tāpat ir ar aktieriem trupā – viņš ir daļa no sistēmas.
Par jauniem radošiem virzieniem var runāt gan saistībā ar "Vārnu", gan operā skatāmo "Pēru Gintu". Strādājot pie abiem darbiem, kas tavuprāt ir kopīgs un kādas ir galvenās šo darbu atšķirības? Kas grūtāk, atbildīgāk?
Pavisam droši varu teikt, ka vienojošais ir patiesības moments, tā īstenība. Par atšķirīgo – tur bija horeogrāfs, kura valodā runāju es, bet šeit tās ir manas vispatiesākās domas, es tulkoju Reiņa mūziku kustību valodā. Man līdzās šajā posmā bija domubiedrs – laikmetīgās dejas pārstāvis Dmitrijs Gaitjukevičs. Es pat nezinu, vai gribu abus darbus salīdzināt. Man ir milzu pietāte pret "Pēru", savukārt šis ir kaut kas savs un personisks, turklāt par to ir arī grūtāk spriest, pirms "Vārna" nonākusi pie skatītājiem.
Iepriekš stāstīji par tavas un Reiņa sadarbības sākumu. Kādus Latvijas māksliniekus tu gribētu redzēt sadarbojamies? Kas ir tā sadarbība, kuras rezultāti tavuprāt būtu pārsteidzoši un skaisti?
Nezinu, vai tādas var speciāli izdomāt. Tāpat ar Reini – man vienmēr bija tā sajūta, ka man gribētos ar viņu, respektīvi, viņiem sadarboties, bet es ticu tam, kas dzimst organiski un dabīgi. Šis tā ir noticis. Man arī ļoti interesē teātra vide, mani interesē aktieru vide, tāpēc esmu laimīga, ka pēc "Vārnas" es sākšu darbu kopā ar Lauru Grozu-Ķiberi, kurā deja iesaistīsies teātrī. Man paši aktieri interesē, es domāju, ka mēs viens otram varam visādi palīdzēt. Man liekas, ka latviešu mākslinieki ir tādā radošā spēkā, ka vajag tikai draudzēties. Citādi katrs ir ieracies drusciņ pats savā darbnīcā, līdzīgi arī bija man – strādāju ļoti daudz, bet cirkulēju tikai savā vidē. Nevajadzētu būt tā, ka katrs Rīgas aktieris strādā tikai savā teātrī un citus pat nepazīst. Iespējas ir bezgalīgas.
