Viens no stāstiem par 'Jumpravu'. Par izrādi 'Zem diviem karogiem'
Foto: Kristaps Kalns

Iemeslu gaidīt Nacionālā teātra izrādi "Zem diviem karogiem" netrūka – pirmkārt, tas ir ne tikai pirmais iestudējums par kulta grupu "Jumprava", bet arī (kāds var mani palabot) pirmā izrāde par kādu latviešu grupu vispār. Otrkārt, kvalitatīvi mūzikli uz Latvijas skatuvēm neparādās nemaz tik bieži, nemaz nerunājot par rokmūzikliem. Treškārt, intriģēja fakts, ka šo izrādi veido tieši Jānis Balodis un Valters Sīlis, kuri īpaši jaudīgi strādā pētnieciskā un politiskā teātra žanrā, taču mūzikla žanrā ir debitanti, ļaujot gaidīt interesantu abu šo teātra formu simbiozi, par ko liecināja arī izrādes žanriskais apzīmējums "dokumentālais mūzikls".

Vērtējums:2

Izrādi veidotāji sāk ar nostādni, ka šis nebūs stāsts par personālijām, bet gan grupu "Jumprava", un savu konceptu iekodē eksperimentālā formā – aktieri Madara Bore, Ilva Centere, Agnese Cīrule, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Raimonds Celms, Igors Šelegovskis, Artis Drozdovs un Kārlis Reijers pirmajā ainā vēršas pie skatītājiem ar paziņojumu, ka izrādē nav strikti sadalītu lomu un visi aktieri zina visu tekstu. Pēc tam notiek izloze, kurā katrs izvelk savu pirmo tēlu, savukārt turpmākajā izrādes gaitā gan Aigara Grāvera sarkanā žakete, gan citu lomu ietvari lēkā no viena aktiera pie otra, grupas dalībniekus iemiesojot arī aktrisēm. Grūti pateikt, cik daudz improvizācijas un spēles tiešām ir šajā risinājumā, taču pieteikums ir aizraujošs un uzsver gan grupas kā vienota, demokrātiska veseluma ideju, gan ienes izrādē nosacītu reāla riska elementu, kas galu galā sasaucas ar tās vēstījumu – radoši brīvas grupas dzimšanu totalitārā režīmā.

Forma tiek apspēlēta arī ar refrēnu "nākamā rinda", kas skan cauri visai izrādei un ko aktieri padod viens otram kā zīmi turpināt. Frāze arī uztur tempu un toni – "Jumprava" nekad nav gatava, tā vārās un mutuļo, meklējot gan savu īsto formulu mūzikā, gan arvien jaunus ceļus cauri dažādiem šķēršļiem un aizliegumiem, ko rada stingrā, taču ar savu absurdumu smieklīgā cenzūras sistēma.

Vienlaikus, par spīti atraktīvajai skatuviskajai darbībai, virsroku ņem izrādes autoru skrupulozi pētnieciskās intereses – iestudējums ir diezgan pieblīvēts ar tekstu: dažādiem grupas biogrāfijas faktiem, avīžu rakstu fragmentiem, citātiem no intervijām un tā tālāk. Starp svarīgiem faktiem un spilgtiem atradumiem ir arī tādas epizodes, bez kurām izrāde nebūtu zaudējusi, drīzāk ieguvusi, ļaujot elpot gan pašai mūzikai, gan spilgtākajām ainām, kas dažbrīd pazūd informācijas gūzmā.

Kaut arī muzikālo noformējumu izrādē radījis pats Aigars Grāvers, "Jumpravas" dziesmām šajā izrādē ir pakārtota loma un ar īstu jaudu mūzika atklājas vien dažbrīd, piemēram, pirmā cēliena beigās ar "Upi", uzturot skatītāju zālē jūtamas slāpes pēc muzikālas kulminācijas, kas dažbrīd uzšvirkst vētrainos aplausos, sadzirdot pazīstamus akordus. Protams, nav īsti korekti salīdzināt divas tik dažādas izrādes, taču prātā nāk Alvja Hermaņa "Klusuma skaņas" – iestudējums bez teksta, kur "galveno lomu" spēlēja dueta "Simon & Garfunkel" nemitīgi klātesošā mūzika, radot juteklisku, visaptverošu sajūtu gan par veselu laikmetu, gan, vēl vairāk, – jaunību kā tādu.

Vienlaikus, ļaujot runāt faktiem pašiem par sevi, Sīlis un Balodis izvairās no patosa, didaktikas un viegli nolasāmu vispārinājumu izdarīšanas. Kaut gan būtu jau par ko – "Jumprava" kā viena no atmodas balsīm, "Jumprava" kā mākslinieciska vienība represīva režīma apstākļos, "Jumprava" kā ikdienā novārtā atstātu vērtību atgādinātāja u. tml. Izrādē arī tas viss ir, taču dozētās devās – pamatā tomēr ir grupas kā sarežģīta, allaž mainīga ķīmiskā kokteiļa izpēte, un patiesībā runa varētu būt par jebkuru māksliniecisku savienību (arī aktieru un režisoru kolektīvu teātrī), kur netrūkst personību, ideju un ambīciju. Kāds nāk, kāds iet, bet visu laiku notiek ceļš uz vienu mērķi – atrast savu balsi.

Tā vietā izrāde atbruņo ar pašironiju un no aktieriem plūstošu enerģiju, kā arī ar patiešām asprātīgām epizodēm: Aigara Grāvera un Aigara Graubas pirmo satikšanos LMA karnevālā, ko papildina brīnišķīga ironija par karnevāla avangardiski mistiskajiem priekšnesumiem, trīspadsmitgadīgas fanes kvēlais monologs, kurā viņa atzīstas mīlestībā Grāveram un kuru vainago atzīšanās, ka viņa sapņo par divmetrīgu plakātu ar iemīļoto dziedātāju, grupas sadzīve viesnīcās pēc koncertiem, kur Grauba savā nodabā bez īpašiem panākumiem mēģina noslīpēt "s" izrunu, kamēr Grāvers tikpat nesekmīgi skolo Krēslu austrumu cīņu prasmēs utt.

Var teikt, ka izrāde "Zem diviem karogiem" ir notvērusi kādu būtisku grupu definējošu iezīmi – neatslābstošu interesi par dzīvi sev apkārt un spītu par katru cenu izlauzties no ikdienības un viduvējības, kas reizēm prasa arī rūgtas izšķiršanās. Taču nevar teikt, ka grupas dzimšana un veidošanās ir izteikti sāpīgs process – tai piemīt vieglums, kas raksturīgs jauniem, talantīgiem, par sevi un mērķi pārliecinātiem cilvēkiem, ko grūtības nevis salauž, bet gan izaicina un uzkurina.

Citu perspektīvu uz talantu izrādē ienes daudzu "Jumpravas" dziesmu vārdu autora Ritvara Dižkača tēls, ko pamīšus atveido vairāki aktieri, no kuriem vairāk skatuves laika un līdz ar to – iespējas noslīpēt lomu – tiek Igoram Šelegovskim un Kārlim Reijeram. Dižkačam, neapšaubāmi, ārkārtīgi talantīgam, trūkst spējas caursist sistēmu un apstākļus – viņa valstība ir dīvāns, ko viņš neatstāj, un radio, caur kuru uzņemt savai eksistencei nepieciešamāko – aizliegto ārvalstu mūziku. Vienā no jaudīgākajām izrādes ainām Dižkaču ir trīs un visi griež rokas gaļasmašīnas: vienā pazūd sarullēta dzejoļa lapa, otrā magnetofona lente, bet trešā griežas tukša. Aina iziet ārpus izrādes robežām, precīzā metaforā fiksējot mākslinieka radošo izsīkumu.

Jā, izrāde nepretendē sniegt filozofiski nopietnas atbildes uz monumentāliem jautājumiem par laikmetu, varas un mākslas attiecībām, "Jumpravas" dziesmās paustā nozīmi mūsdienās un citiem. Iespējams, aizplīvurots vēstījums tiek nodots finālā, kad skan dziesmas "Pa vējam" melodija. Vārdi netiek izdziedāti, taču "Jumpravas" zinātājiem tie ir pazīstami: "Apmaini kreklu pa vējam, / Pretī idiotiem sasolītiem svētkiem. / Ar mistiskām laimes dejām / Tā vieglāk no laika acīm novērsties."

Neapšaubāmi, stāsti par "Jumpravu" var būt daudzi un dažādi, arī šī izrāde tikpat labi varēja būt citāda, piemēram, piedāvājot asu, sociālpolitisku vēstījumu par mūsdienu un Atmodas laika Latvijas ideāliem. Versijas ir dažādas, taču par atslēgu, šķiet, kļūst Dižkača jautājums pēc tam, kad viņš atdod visus savus sarakstītos dzejoļus Grāveram, sakot, ka nekad tos nepārlasa: "Vai tavai vakardienai ir kāda saistība ar tavu šodienu?" Jebkurā gadījumā man, esot radošās grupas vienaudzei, arī šīs izrādes piedāvātais skatījums šķiet aizraujošs un pārdomu vērts.

Source

Tags

dramaturgs Jānis Balodis Izrādes apskats Jumprava (grupa) Latvijas Nacionālais teātris recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form