"Balta puteņa rītā mūžībā devusies mūsu mīļā Astrīda Kairiša. Izcilā mūsu teātra aktrise, mūsu teātra sirdsapziņa jeb, kā viņa pati reiz teica – zelta puteklis uz skatuves..." šādiem vārdiem Nacionālā teātra kolektīvs 13. janvārī pavēstīja par savas ilggadējās skatuves mākslinieces Astrīdas Kairišas aiziešanu mūžībā. Par zelta putekli, ne zvaigzni viņa pati nosauca sevi, 2011. gadā saņemot "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu. Tomēr zvaigznes statuss viņai kā Nacionālā teātra reiz vadošajai aktrisei un spožu kinolomu atveidotājai būtu vairāk nekā pelnīts.
Uz Nacionālā teātra skatuves viņa spēlēja kopš 1968. gada, savu radošo mūžu gan iesākot, gan arī noslēdzot ar lomām Raiņa "Pūt, vējiņi!" iestudējumos. Kolēģi atvadu vēstījumā raksta – Kairiša, pateicoties savam talantam, savai skatuviskajai harismai un personībai, bija kļuvusi par sava veida teātra simbolu.
Viena no noslēpumainākajām latviešu aktrisēm, ziemeļnieciski skaista, atturīga un ļoti talantīga, Astrīda Kairiša tikpat kā nemaz nesniedza intervijas. Viena no retajām publicētajām sarunām atrodama teātra zinātnieces un Astrīdas Kairišas kursabiedrenes Silvijas Geikinas grāmatā "Pēdējie romantiķi" ("Mansards", 2019). "Es nenorobežojos no pasaules. Man ir daudz ko darīt arī ārpus teātra. Bet kāpēc izvairos no žurnālistiem, no publicitātes, to tev nevaru pateikt. Tā nu tas ir. Žurnālisti jau ir pieraduši, ka neieradīsies uz tikšanos, neko jēdzīgu nepateikšu. Viņi mani vairs netraucē. Un tas ir labi," tā sarunā ar Silviju Geikinu sacījusi pati aktrise.
