Latvijas Nacionālā teātra jaunais projekts — Zigmara Liepiņa un Andras Manfeldes muzikālās drāmas "Adata" iestudējums ieintriģē vēl pirms tā noskatīšanās. Reklāmas kampaņa Z.Liepiņam piederošajā "Radio SWH" ilgst jau vairākus mēnešus, gluži zemapziņas līmenī iebarojot ja ne Notikuma sajūtu, tad vismaz ziņkārību par to. Izlaists disks, Zanes Dombrovskas un Dona (Artūrs Šingirejs) izpildījumā lipīgākās meoldijas jau no pagājušā gada nogales atskaņo radio. Rezultātā teātris ir pārpildīts, neskatoties uz Latvijai gluži astronomiskajām biļešu cenām. (Labākajās vietās 30 Ls. Tiesa, muzikālie komercprojekti arī Latvijā tendēti uzskrūvēt cenas.) Uzvedums gan nepārsteidz. Kaut — varētu, ja būtu izmantots materiāla piedāvātais potenciāls.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Reklāmas kampaņa, tai skaitā intervijas, arī programmiņā citētie radošās grupas locekļu izteikumi par narkotikām pašu dzīvē piesaka izrādes ievirzi. Z.Liepiņš raksta: nebūs pirksta kratīšanas, bet uzskatīšu, ka dzīvē esmu ko svarīgu un nozīmīgu izdarījis, ja atturēšu kaut vienu. Domāju, ka tie ir vislielākie maldi — šodien cerēt kādu ar mūziklu (!) atturēt no lietošanas. Arī ko jaunu skatītāji diez vai uzzinās. A.Manfelde sarakstījusi daļēji autobiogrāfisku libretu par to, kā jauna meitene sāk, turpina un beidz ar narkotikām. Teksti ir liriski un smeldzīgi. Z.Liepiņa mūzika pirmajā acumirklī gan šķiet nedaudz vienveidīga, jo muzikālā partitūra nav veidota uz numuru kontrastu principa, bet drīzāk kā liriskās varones dzīves izjūtas ķēde. Bet — tiešām, nevajag taču apdullinošu troksni, lai izjuktu dzīve. Dvēseles kliedzieni reizēm ir klusi, bet tāpēc ne mazāk dramatiski. Tā varētu būt, pieļauju pat, ka labā ierakstā tā arī ir, bet ne uzvedumā.

Iestudēt savu darbu Z.Liepiņš uz Nacionālo teātri uzaicinājis lietuviešu komandu režisora Ramūna Kaubra vadībā. Komponista uzticēšanos rosinājis režisora darbs pie Z.Liepiņa "Parīzes Dievmātes katedrāles" Lietuvā. Iestudējums Latvijā R.Kaubrim nav bijis sekmīgs. Tā vietā, lai izceltu mūzikas un tekstu dramatismu, rūpētos par izrādes ritmu, palīdzētu aktieriem dziedājumā un kustībās atklāt tēlu, režisors gājis citu ceļu. To, pie kura rakstīts: mūzikls ir vieglāk iestudējams par dramatisku izrādi. Patiesībā ir otrādi — kvalitatīvā mūzikla jeb rokoperas iestudējumā vienlaikus ar perfektu dziedājumu, kustībām aktuāli arī dramatiskās izrādes elementi. Aktieri jaunajā uzvedumā darbojas tik plakani, ka, viņus vērojot, rodas viena vienīga emocija: šausmas, ka man kā skatītājam ir pilnīgi vienalga. Jo Nacionālā teātra labākie dziedošie aktieri un pieaicinātie solisti konsekventi nespēlē neko. Diez vai tāda apskaužama ansambļa vienprātība būtu iespējama, ja režisors būtu centies atklāt arī varoņu iekšējo traģēdiju. Tā kā ar varoņiem emocionāli nekas nenotiek, nav iespējams just līdzi, pārdzīvot. Tā vietā izrādē likti ārišķīgi un ilustratīvi šausmu skati, kas raisa vien neērtības sajūtu kā tukšas klišejas. Tēvs-alkoholiķis seksuāli uzmācas meitai, rāpodams pa skatuvi ar šnabja pudeli rokā; prostitūtas, kārtojot attiecības, grūstās; izvarošanas ainā upurim tiek mutē iebāzts mutautiņš ar asins pleķi utt. Tas viss uz skatuves tehniski notiek, tomēr emocionālas attieksmes pret notiekošo nav ne tēliem, ne skatītājiem. Par netaisnību aktieri gan dzied, bet līdz pārdzīvojumam nenonāk. No vienotā skatuves eksistences veida izlec vienīgi Andris Bērziņš narkotiku dīlera Vlada lomā. Viņš, atstāts bez režisora norādījumiem, ākstās paša talantu un profesionalitāti aizvainojošā veidā. Rūdolfs Plēpis Kristas tēva lomā arī ākstās, tomēr savaldīgāk. Pārējie izpildītāji godprātīgi un raiti izvietojas režisora un horeogrāfa Aurelia Liškauska veidotajās mizanscēnās un dzied.

Izrādei būs trīs sastāvi. Pirmizrādes nedēļā galvenās lomas izpildīja Zane Dombrovska (Krista) un Egils Melbārdis (Artūrs). Protams, lielākā intriga, kā tas allaž notiek, ja dramatiskā teātra izrādē pieaicina dziedātāju, ir — vai Z.Dombrovska var turēt līdzi? Var, jo viņai ir skaista balss un uz skatuves viņa jūtas brīvi. Apliecināt, ka viņai būtu arī aktrises talants, iestudējumā dziedātājai nav iespējas. Diemžēl tas pats attiecas arī uz E.Melbārdi, par kura talantu gan šaubu nav. Arī viņš tikai skaisti dzied un sastingst dramatiskās pozās. Nervozu dramatismu savā lomā ielicis vien Voldemārs Šoriņš trešā plāna lomā — tēlojot policistu. Un rezultāts uzreiz ir pamanāms — viņa aina ritma ziņā izceļas izrādes monotonajā plūdumā. Citās vārdā nosauktās lomās aktieri Marija Bērziņa, Kristīne Klētniece, Mārtiņš Egliens un Aigars Apinis — arī viņi darbojas tehniski precīzi, bet atstājot vienaldzīgu.

Protams, "Adatas" iestudējums Nacionālajā teātrī nav mūzikls vai, pasarg Dievs, muzikāla drāma, bet to varētu uztvert kā pieklājīgu (ar solistiem labi strādājis vokālais pedagogs Andris Daņiļenko) koncertuzvedumu. Diemžēl traucē režisora pretenzijas radīt Mākslu. R.Kaubris nespēj pretoties tieksmei estetizēt. Scenogrāfs Arturs Šimonis radījis smuku telpu, kas gan ne funkcionāli, ne idejiski savu veidolu neattaisno. Šai telpā R.Kaubris palaiž klaiņot ... metaforas. Piemēram, viņš izrādē ievieš tādus tēlus kā "pundurus — zemapziņas tumšo un neizskaidrojamo izturēšanos un darbību". Lai ko tas arī nozīmētu. "Tumši un neizskaidrojami" kādi divdesmit dejotāji zilos paltrakos, smailām cepurēm un milzīgām papes plaukstu imitācijām, kas cimdiem līdzīgi uzvilkti rokās, brīžiem iznāk uz skatuves un nostaigā riņķi. Pa skatuvi klīst arī tāda metafora kā Intas Tiroles pelēki grimētā bomziene ar bērnu ratiņiem, bet ko viņa iemieso, tā arī nesaprast. Šāda veida nejēdzību, kas ieviestas acīmredzami tādēļ, lai aizpildītu skatuvi, mainoties ainām, ir daudz. Bet metaforas pēc definīcijas nav tukši, pašmērķīgi tēli. Tām ir NOZĪME. Diemžēl ne šai iestudējumā.

Otra ar estetizācijas tendencēm saistīta nelaime ir apreibināšanās un lomku ainas. Protams, izskatās skaisti, kad pār skatuvi krīt sārtu rožu ziedlapiņu lietus. Bet, vismaz pēc publiskajiem izteikumiem spriežot, ne jau to, ka narkotiku reibums ir skaists, režisors vēlas pateikt. Ja tēlam pretī būtu kontrastējoša emocija — šausmas, riebums, atžilbšana. Bet "Adatā" viss palicis tikai ārišķīgi dekoratīvu tēlu līmenī, kas ne tuvu neatklāj dramatismu, kurš īstenībā saistās ar narkotikām. Līdz ar to režisors nonāk pretrunās ar krietni skarbāko materiālu — kā libretu, tā mūziku. Iespēja runāt par nopietniem jautājumiem ir izcūkota. Tomēr viena iezīme "Adatai" ir tiešām nevainojama — cepuri nost mārketinga grupas priekšā: nav šaubu, ka reklāma un dalībnieku atlase vien jau ir padarījusi izrādi par kases gabalu.

Tags

Andra Manfelde Egils Melbārdis Izrādes apskats Latvijas Nacionālais teātris Marija Bērziņa Rūdolfs Plēpis Zane Dombrovska
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form