Foto: DELFI

25. martā raidījumā "Delfi TV ar Jāni Domburu" viesojās pazīstamā kritiķe un teātra zinātniece Silvija Radzobe, kuras vadībā tapusi grāmata "100 izcili Latvijas aktieri". Starptautiskajā teātra dienā piedāvājam sarunas fragmentu izlasi, kurā Silvija Radzobe stāsta gan par Latvijas teātri kopumā, gan tā spilgtākajām personībām. Pilna garuma sarunu var noskatīties šeit!

Pilnu raidījuma ierakstu skatieties šeit.

Cepti sivēni uz skatuves un pielūdzēju vēstules

Grāmata "100 izcili Latvijas teātra aktieri" ir kritiķes un teātra zinātnieces Silvijas Radzobes atzīšanās mīlestībā teātrim. Kā viņa saka sarunā "Delfi TV ar Jāni Domburu", šī mīlestība pret teātri tikai vēršas plašumā un iemanto izsmalcinātākas nianses nekā sākumā.

Savukārt par skatītājiem un latviešiem, kuri mīl teātri Silvija Radzobe saka, ka viennozīmīgi šī publikas mīlestība nav mainījusies, vienīgi varbūt padomju gados tā bijusi histēriskāka un mazliet ārišķīga: "Ja mēs padomājam, kā tika svinētas aktieru apaļās jubilejas teātrī – ar dzīviem un ceptiem sivēniem, ceremonijām līdz pulksten trijiem no rīta. Bet pēc būtības mīlestība nav mainījusies".

Teātra zinātniece min arī piemēru ar Dailes teātra aktieri Kārli Veicu (1902-1983), kurš bija ļoti populārs 20. un 30. gados, bet Otrā pasaules kara laikā devās trimdā. Viņa arhīvā atradusi mapi ar 102 mīlētāju vēstulēm, kur apliecinātas kaislīgas jūtas. "Mīļo, Kārli! Tikai vienu nakti un tad es varu ar vairs nedzīvot!" tā Veicam rakstījusi kāda pielūdzēja. Dažas šīs vēstules atrodamas arī grāmatā "100 izcili Latvijas aktieri", lai mūsdienu lasītājam būtu priekšstats, kā kādreiz dievināti skatuves mākslinieki. "Es nezinu, vai tagad aktieriem raksta tik kvēlas vēstules," saka Radzobe.

"Priekšstats par to, ka mūsdienās aktiera profesiju uztver kā lietišķu, bez īpašas attieksmes, ir maldīgs. Cilvēkiem visos laikos saista pārvēršanās moments – vienā izrādē aktieris ir vienā veidā redzams, citā – atkal atšķirīgā tēlā, tad vēl – viņš pats. Kaut gan bieži nešķir aktierus no viņu lomām. Jā, cilvēkus, tas mulsina un musina. To izpētīt, saprast, jo tas nav vienkārši. Aktiera profesija ir sarežģītāka nekā režisora, tieši ar šo pārdzimšanas momentu.

"Aktieri taču saka, ka režisors ir izrādes saimnieks līdz pirmizrādei. Tālāk savas lomas saimnieks esmu es pats. Labākie aktieri to saka," sarunā ar Jāni Domburu saka teātra zinātniece.

Par nākamajiem izcilajiem aktieriem

Uz žurnālista Jāņa Dombura jautājumu par to, ko no jaunajiem aktieriem Silvija Radzobe iekļautu grāmatā "Nākamie izcilie aktieri pēc 10 gadiem", teātra kritiķe smejoties atbildēja, ka tā no viņa puses ir provokācija, kas "taisa pamatu lieliem strīdiem".

"Neapšaubāmi tur jābūt Agnesei Cīrulei. Es domāju – ja Raimondam Celmam vēl iedotu kādu lielu lomu, tad viņam tur būtu noteikti jābūt. Protams, arī Artūram Krūzkopam tur būtu jābūt."

Cilinskis, Artmane, Pāvuls un Pūcītis varētu konkurēt ar Rietumu aktieriem

Lūgta iztēloties situāciju, kādi varētu būt latviešu aktieru panākumi, ja Latvija nebūtu nokļuvusi padomju izolācijā, un latviešiem būtu iespēja piedalīties Rietumu kultūrtelpā, Silvija Radzobe saka, ka mazai valstij ir mazākas iespējas gūt starptautiskus panākumus, ja vien nav darīšana ar ļoti talantīgiem vai ģeniāliem režisoriem un aktieriem.

"Tādu kinorežisoru latviešiem, ko varētu saukt par ģeniāliem, nav. Ir, protams, ļoti talantīgi režisori. Domāju, ka – ja kāds no ārzemju režisoriem ieraudzītu Gunāru Cilinski vai Viju Artmani, vai arī Eduardu Pāvulu un Uldi Pūcīti, viņi varētu konkurēt un būt līdzvērtīgi Rietumu aktieriem," uzskata Radzobe.

'Zelta laikmets' Latvijas teātrī

Uz jautājumu, kad ir bijis "zelta laikmets" Latvijas teātrī un vai, iespējams, tas ir tagad, Silvija Radzobe atbild, ka kopš viņa strādā teātrī, tas ir no 70. gadu vidus, ir pilnīgi skaidri redzams, ka "zelta laikmets" konkrētā teātrī vai visā Latvijas teātra procesā ir saistīts ar to cik talantīgi režisori tajā brīdī strādā. "Vai šie režisori atrodas spēku plaukumā, vai savā norietā. Ja talantīgs režisors strādā savā spēku plaukumā, tad tas arī ir teātra "zelta laikmets", vai, ja vienā laikā sagadās vairāki talantīgi režisori, tad tas veido "zelta laikmetu" kopumā. Un tas diezgan mazā mērā ir atkarīgs no sociālpolitiskiem apstākļiem," saka teātra kritiķe.

Kā uzskata Silvija Radzobe, pašlaik Latvijas teātros ir visai labs laikmets – joprojām radoši strādā Alvis Hermanis un ir vesela paaudze talantīgu jauno režisoru. "Valters Sīlis, Vladislavs Nastavševs, Elmārs Seņkovs. Tie ir pirmie, kas nāk prātā, un tas nav maz. Tad vēl tiek uzaicināti, īpaši Liepājas teātrī, talantīgi režisori no Krievijas, kuri iestudē neparastas izrādes…

Ja atgriežamies pie slavenajiem septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem gadiem, tad aktīvi un regulāri strādāja Māra Ķimele, Oļģerts Kroders, tālāk – Nacionālajā teātrī strādā Alfrēds Jaunušāns, Jaunatnes teātrī Ādolfs Šapiro, Arkādijs Kacs Rīgas Krievu teātrī…" Teātra kritiķe smejoties piekrīt, ka "zelta laikmets" ir teju visu laiku. Tomēr atgādina, ka ir bijuši arī stagnācijas periodi. Piemēram, Latvijas Nacionālajā teātrī uz 15 gadiem, kad Alfrēds Jaunušāns bijis savā norietā. Taču, kad par teātra vadītāju kļuvis Ojārs Rubenis, kurš saorganizēja jauno režijas paaudzi. "Un tagad Nacionālais teātris ir mūsu otrais slavenākais teātris. Pirmais joprojām ir Jaunais Rīgas teātris, manā uztverē," saka teātra zinātniece.

Uz jautājumu, kas seko šiem abiem teātriem un kāds ir Silvijas Radzobes Latvijas teātru reitings, viņa trešajā/ceturtajā vietā liek neatkarīgos teātrus – "Dirty Deal Teatro" un Ģertrūdes ielas teātri, savukārt piekto/sesto vietu dala Valmieras un Liepājas teātri, savukārt tālāk seko Dailes teātris un Rīgas Krievu teātris.

Labākās izrādes un ieskatīšanās nākotnē

Lūgta nosaukt viņasprāt visu laiku labākās latviešu teātra izrādes, Silvija Radzobe vispirms kā absolūti nepārspējamu min Pētera Pētersona "Spēlē, spēlmani!" (1971. gads, Jaunatnes teātris). "Tā ir ne ar ko nesalīdzināma," saka teātra kritiķe, piebilstot, ka ar pārliecību var runāt tikai par izrādēm, ko pati ir redzējusi. "No tā, kas lasīts, par Alekša Mierlauka 1911. gada "Uguni un nakti" var teikt, ka ar to sākās latviešu profesionālais teātris. Visi galveno lomu atveidotāji ir šīs grāmatas varoņi. Kad viņi spēlēja šīs lomas, viņi bija jauni cilvēki, tā ka Mierlauks ģeniāli uzminēja viņu potenciālu. Tāpat nāk prātā Alvja Hermaņa "Garā dzīve" (2003), arī šeit visi aktieri, kas spēlē šajā izrādē ir iekļauti grāmatā "100 izcili Latvijas aktieri"," saka Radzobe.

"Man personīgi arī Māras Ķimeles ziedu laiku izrādes liekas ļoti nozīmīgas, tāpat Oļģerta Krodera izrādes. Taču te ir runa par vairākiem iestudējumiem, ne tikai par vienu."

Silvija Radzobe piemin arī Lietuvas teātra leģendu Eimuntu Ņekrošu, kurš mūžībā devās 2018. gada rudenī. "Skatoties viņa izrādes, man personīgi, bija tāda sajūta, ka viņš kaut kādā veidā spēj ieskatīties nākotnē. It kā es no šī laika tieku izcelta ārā un ieraugu kaut ko par nākotni. Tādu sajūtu Latvijā es esmu guvusi vairākās Alvja Hermaņa izrādēs – ka viņš kaut kādā veidā palīdz man nojaust nākotni, vēl precīzāk – vietu laika plūsmā, kur es atrodos un to, kas bija pirms un būs pēc manis, un tā ir kolosāla sajūta."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!