Portāls "Delfi" vairāku rakstu sērijā apraksta bijušā karavīra un nacionālā partizāna Georga Ziņģa gaitas 2. pasaules kara laikā un pēc tā. Neskaitāmas dēkas, neticami izglābšanās stāsti un visbeidzot - ticībai brīvai Latvijai.
"Nākamreiz, tā paša gada rudenī, Ziņģis uz mūsu mājām atnāca viens pats. Viņš pastāstīja, ka viņa biedri ir noķerti, bet pašam Ziņģim izdevās izmukt. Viņam nebija, kur palikt, un viņš sāka slēpties mūsu mājās. Bija jau novembris, decembris, un mežā viens pats nevarēja dzīvot. Es pati 1950. gada februārī sāku strādāt Stroķu skolā, bet Georgs slēpās mūsu mājās. Citreiz viņš ar riteni brauca ciemos pie manis uz skolu, atveda no mājām kādu maizes kukuli," Okupācijas muzejam stāsta Rasma Ziņģe.
Ziņģa meita Laura atminas, ka visu šo laiku – no 1949. gada novembra līdz 1952. gada aprīlim – Ziņģis slēpies viņas mātes mājās "Diždārzos": "Atceros, mamma teica, ka viņas mātei Georga palika žēl. Visiem ir mājas, visi tā kā cilvēki, bet viņš kā tāds suns iet uz mežu. Tāpēc viņam deva pajumti. Tur tēvs satika manu māti, abi jauni, skaisti, un sākās mīlestība. Tētis bija pavisam smuks puisis, pat Toms Krūzs viņam nestāv līdz."
Lai arī Ziņģis ar partizānu būšanu tolaik vairs nenodarbojās, čeka turpināja viņu meklēt. Kāds no kaimiņiem Ziņģi bija redzējis, nodevis ziņas čekai, un 1952. gada 14. aprīlī viņu beidzot aizturēja.
