Foto: Privātā arhīva foto

Suns pavadonis tiek dēvēts par neredzīga vai vājredzīga cilvēka acīm, bet dzīvnieks ir kas vairāk nekā tikai pavadonis, viņš ir arī draugs un uzticības persona, kas palīdz gūt prieku un iekļauties sabiedrībā. Latvijā ir tikai 13 suņi pavadoņi, taču cilvēku, kuriem tie būtu nepieciešami, ir daudz vairāk. Kāpēc šo suņu ir tik maz? Kas jāzina topošajam sunim-pavadonim? Atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem portālam "Mans Draugs" sniedz Servisa suņu biedrības "Teodors" pārstāve Liene Šternberga.

Latvijā ir 9478 cilvēki ar redzes traucējumiem, taču kopumā valstī ir tikai 13 suņi-pavadoņi. Tas nozīmē, ka uz 729 cilvēkiem ir tikai viens suns, atklāj biedrības "Teodors" pārstāve Liene.

"Salīdzināt suni ar spieķi ir kā salīdzināt mersedesu ar žiguli," smejoties saka neredzīgais Aleksejs, kurš jau četrus gadus pārvietojas ar suņa-pavadoņa palīdzību. Arī Liene piebilst, ka ar spieķa palīdzību viss ieplānotais maršruts tiek iziets daudz ilgākā laika posmā. Tāpat viņa uzsver, ka spieķis cilvēkam nekad nedos to gandarījumu un motivāciju, ko viņam spēj sniegt suns. "Ikdienā esmu saskārusies ar ļoti daudziem neredzīgiem cilvēkiem. Lielai daļai ikdienā ir kauns ņemt rokās spieķi, jo tad viņi jūtas kā invalīdi. Savukārt suns spēj viņus no tā pasargāt un ievest atpakaļ sabiedrībā," stāsta Liene. "Emocionālā puse ir nenovērtējama."

Suņu servisa biedrība "Teodors" apmāca dzīvniekus divu veidu darbiem – asistenta un pavadoņa. Galvenais mērķis ir veicināt cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanos sabiedrībā, izmantojot servisa suņu palīdzību. Sarunā ar "Mans Draugs" Liene atklāj, kā tiek izvēlēti topošie suņi pavadoņi, kas viņiem jāprot, cik ilgs ir apmācības process un kā katrs no mums var palīdzēt biedrībai izskolot pēc iespējas vairāk jauno suņu-pavadoņu, atvieglojot dzīvi daudziem neredzīgiem vai vājredzīgiem cilvēkiem.

Suņa-pavadoņa izvēle un iegāde


Foto: Privātā arhīva foto

Diemžēl par suni-pavadoni nevar kļūt kurš katrs cilvēka labākais draugs. Dzīvnieki, kas nonāk biedrības "Teodors" gādīgajās rokās, tiek īpaši izraudzīti. Liene stāsta, ka biedrībai ir veiksmīga sadarbība ar vairākām suņu audzētavām Latvijā, no kurām jau iepriekš nākuši asistenta vai pavadoņa darbam piemēroti suņi. Tāpat daži no apmācāmajiem ir jau biedrībā izskoloto suņu pēcnācēji.


Liene stāsta, ka vispiemērotākā šķirne suņa-pavadoņa darbam ir labradori retrīveri. Taču tā nav bijis vienmēr. Agrāk par servisa suņiem tika skoloti vācu aitu suņi un kolliji. Savukārt labradori retrīveri tika izvēlēti, jo ir viegli apmācāmi, draudzīgi, mierīgi un nav agresīvi. Tāpat arī šīs šķirnes suņi ir piemērota auguma. Taču, salīdzinot ar abu minēto šķirņu suņiem, labradori strādājot daudz veiksmīgāk. Savukārt pārējo šķirņu suņu iespējas kļūt par pavadoni ir daudz mazākas. Liene skaidro, ka, uzsākot apmācības, nereti var atklāties dažādi aspekti, kas diemžēl var būt par pamatu suņa-pavadoņa sagatavošanas pārtraukšanai. Kā piemēram, skriešana pakaļ kaķim, nestabila nervu sistēma vai pārlieku liela emocionalitāte. Šāda dzīvnieka pēkšņa uzvedības maiņa neredzīgam vai vājredzīgam cilvēkam var būt bīstama.

Biedrībā par suņiem-pavadoņiem ir apmācīti ne tikai labradori retrīveri, bet arī divi citas šķirnes suņi, no kuriem viens ir jauktenis. Liene atklāj, ka jauktenītis sākotnēji ģimenē bija paņemts kā mājas mīlulis bez mērķa kļūt par pavadoni un tikai pēcāk tika pieradināts neredzīga vai vājredzīga cilvēka vajadzībām.

Taču ne visiem pēcnācējiem un audzētavu suņiem piemīt nepieciešamās īpašības, lai kļūtu par suni-pavadoni jeb "cilvēka acīm". Tāpēc jau agrā vecumā, līdz diviem mēnešiem, noskatītais kucēns tiek testēts, lai pārliecinātos, ka viņš atbilst visām prasībām. "Daudzas suņa rakstura iezīmes un bailes var noteikt jau agrīnā vecumā," skaidro Liene. Šajā laikā tiek pārbaudīts, vai kucēns baidās no augstuma, slidenām virsmām, vai viņš ir komunikabls, dominējošs un daudz kas cits. Viena no lietām, kam tiek pievērsta vislielākā vērība, ir suņa veselības stāvoklis. Dzīvnieks savu veselības stāvokli un raksturu nereti iemanto no vecākiem, tāpēc arī viņiem tiek pievērsta uzmanība, izvēloties piemērotāko kucēnu suņa-pavadoņa amatam.

Galvenās iezīmes, kurām jāpiemīt topošajiem suņiem-pavadoņiem ir drosme un bezbailība."Taču tas, ka dzīvnieks, mazs būdams, atbilst prasībām, nenozīmē, ka viņš kļūs par suni-pavadoni," stāsta Liene.

Suņiem-pavadoņiem jāmāk atpazīt sabiedriskā transporta pieturas un droši krustot ceļu

Foto: Privātā arhīva foto


Suns-pavadonis savam saimniekam ikdienā kalpo kā acis. Kaut šiem suņiem ikdienā jāspēj izdarīt ļoti daudz un dažādas lietas, galvenais viņu uzdevums ir palīdzēt cilvēkam kļūt patstāvīgākam un neatkarīgākam. Cilvēkam ar suņa-pavadoņa palīdzību jāspēj nokļūt tur, kur viņš vēlas, jāspēj atrast dažādas vietas pilsētā, piemēram, autobusa pieturu vai gājēju pāreju. Tāpat šiem suņiem ir jāspēj pārvest pāri ceļam cilvēku. "Daļa cilvēku ir neredzīgi, bet ir arī tāda daļa, kas ir vājredzīgi, kas paši varētu pārvietoties, bet viņi neredz daudzas nianses – kāpnes vai kādu vietu, kur var paklupt," atklāj Liene. Viņa stāsta, ka suņa uzdevums ir saimniekam norādīt, ka ir jāuzmanās.

Suns un cilvēks darbojas kā partneri – suns norāda uz bīstamu situāciju, taču cilvēks ir tas, kurš ar spieķi pārliecinās par drošību un izlemj, kā rīkoties. Ja, pēc saimnieka domām, viss ir kārtībā, viņš dzīvniekam sniedz komandu nepieciešamo komandu, lai turpinātu kustību.

Lielākā daļa vājredzīgo, kurus ikdienā pavada suns-pavadonis, izmanto ne tikai dzīvnieka sniegto drošības sajūtu, bet arī balto spieķi. "Spieķis ir tas, ar ko var papildus pārliecināties par drošību," skaidro Liene.

Suņi-pavadoņi ir visgudrākie servisa suņi, piebilst Liene, jo tiem ir jāapgūst līdz pat 70 dažādām komandām.

Lai suns spētu izpildīt visu no viņa prasīto, ir jāpaiet aptuveni divarpus gadiem, kuru laikā 217 dienas vismaz divas stundas dienā suns tiks intensīvi skolots. Pirmajā suņa dzīves gadā dzīvnieka audžu ģimene, kura ir brīvprātīgi uzņēmusies rūpes par kucēnu, viņam iemācīa pamatlietas – adekvāti uzvesties pilsētā un mājās, neēst no galda, justies ērti dažādās sabiedriskās vietās, piemēram, sabiedriskajā transportā, lielveikalā un citā vidē. Šajā laikā sunim pēc iespējas vairāk laika jāpavada starp cilvēkiem un jāpierod pie lieliem pūļiem. Tāpat pirmajā dzīves gadā sunim tiek mācīta paklausība, kas ir visa pamatā.

Nākamajā suņa dzīves gadā dzīvnieks trenējas pie profesionāla kinologa, kurš viņam iemāca visas prasmes, kas sunim jāprot, lai kļūtu par suni-pavadoni. Šajā laikā dzīvniekam tiek mācīts, kā orientēties pilsētā, pāriet krustojumu, komandas "Pa labi!", "Pa kreisi!", "Stop!" un vēl daudz kas cits. Tāpat dzīvniekam šajā dzīves posmā tiek mācīts arī vajadzības gadījumā nepaklausīt cilvēka komandai, ko dēvē arī par inteliģento nepaklausību. Ja saimnieks vēlas šķērsot ceļu, nesaklausa tuvojamies mašīnu, nospriež, ka ir pietiekami droši doties pāri ceļam, un šo komandu sniedz arī sunim, bet dzīvnieks situāciju novērtē pretēji, viņš var nepaklausīt cilvēka komandai un nelaist viņu pāri ielai. Liene stāsta, ka ir bijušas situācijas, kad suns, nepaklausot saimnieka pavēlei, ir izglābis viņam dzīvību.

Foto: Privātā arhīva foto

Aptuveni divu gadu treniņiem seko jau iepriekš pieminētās apmācības kopā ar jauno saimnieku, kas ilgs aptuveni pusgadu. Taču arī ar to viss vēl nav beidzies. Pēc pusgada, kuru dzīvnieks pavadījis, aktīvi trenējoties kopā ar savu jauno saimnieku, seko eksāmens. Tā laikā neatkarīgs treneris, kurš nepazīst ne konkrēto suni, ne viņa saimnieku un nav bijis klāt nevienā treniņu posmā, kopā ar suni iziet iepriekš izstrādātu maršrutu. Ja dzīvnieks veiksmīgi nokārto pārbaudījumu, viņš tiek oficiāli reģistrēts kā suns-pavadonis savam jaunajam saimniekam.

Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka visas komandas topošie suņi-pavadoņi apgūst somu valodā. Liene stāsta, ka tam ir divi iemesli. Pirmkārt, Servisa suņu biedrība "Teodors" sākotnēji radusies, pateicoties somu kinologam, kurš savas karjeras laikā ir izaudzinājis vairāk nekā 260 suņus-pavadoņus. Tā nu viņš kopā ar savu latviešu sievu nolēma Latvijā dibināt biedrību. Liene stāsta, ka sākotnēji daudzi suņi tika sagatavoti Latvijā un pēc apmācībām nosūtīti uz Somiju, bet viens vai divi no izskolotajiem suņiem tika atstāti arī tepat, Latvijā.

Otrkārt, komandas, kas tiek izteiktas svešvalodā, atvieglo dzīvi arī suņu saimniekiem, jo citi cilvēki nevar tās izmantot savā labā. "Cilvēki nesaprot, kas sunim tiek pateikts, un tas ir ļoti labi," piebilst Liene.

Taču ne visi suņi spēj pilnībā iziet apmācību. Tos dzīvniekus, kas divarpus gadu laikā ir parādījuši, ka kādu iemeslu dēļ tomēr nespēj būt suņi-pavadoņi, tiek piedāvāts pirkt. Tos var iegādāties par tādu pašu summu, par kādu tos pārdod audzētavā, no kuras suns nācis.

Tie suņi, kas iztur visus nepieciešamos pārbaudījumus un uzrāda lieliskus rezultātus, var aktīvi strādāt aptuveni 10 gadus. Tā kā biedrība nemitīgi uzrauga jaunajam saimniekam nodoto dzīvnieku un viņa veselības stāvokli, ja tiek novērots, ka ir pasliktinājusies viņa darba spēja un veselības stāvoklis, dzīvnieks, pēc Lienes vārdiem, dodas pensijā jeb nonāk atpakaļ biedrības apgādībā. Ja cilvēks vēlas jaunu suni, viņam tas tiek piešķirts iepriekš minētajā kārtībā. Liene stāsta – ja cilvēks vēlas paturēt dzīvnieku arī pensijas gados, tad viņam šāda iespēja tiek dota, jo atvadīšanās no drauga un pavadoņa bieži ir smaga.

Kā tikt pie suņa pavadoņa

Foto: Privātā arhīva foto


Tiem, kuri vēlas tikt pie sava suņa-pavadoņa, jāraksta iesniegums Servisa suņu biedrībai "Teodors". Iesniegumā jāmin, kāpēc cilvēkam nepieciešams suns-pavadonis. Ja biedrība nolemj šim cilvēkam izsniegt suni-pavadoni, tad viņam ir jāgaida, kamēr kāds no dzīvniekiem tiks izskolots viņa vajadzībām. Taču ne vienmēr pirmais, kas stāv rindā pēc suņa, būs tas, kurš tiks pie pavadoņa.
Katrs suns tiek sagatavots konkrētam cilvēkam. "Pēc tam, kad dzīvnieks ir sagatavots tādā līmenī, ka viņu varētu nodot potenciālajam suņa turētājam, suns pats izvēlas sev saimnieku," stāsta Liene. Taču arī biedrības pārstāvji rūpīgi vēro un pievērš uzmanību tam, ar kuru cilvēku sunim veidojas vislabākais kontakts. "Tas ir ļoti būtiski, jo sunim ar cilvēku jābūt labai sadarbībai un ilgstoši jāstrādā kopā," skaidro Liene. "Un tie ir faktori, kurus mēs nespējam ietekmēt."

Kad suns ir izvēlējies savu cilvēku, tālākā dzīvnieka apmācība notiek ar viņa jauno saimnieku. Iespējams, cilvēkam ir kādas papildu vajadzības bez tām, ko suns jau spēj nodrošināt. Tāpat apmācību laikā kopā ar suni un jauno saimnieku tiek ieti viņa ierastie maršruti no mājām uz veikalu, darbu un citi.

Taču, ja vājredzīgs vai neredzīgs cilvēks vēlas kļūt par suņa-pavadoņa saimnieku, viņam vispirms jāiemācās pārvietoties ar spieķi. "Ja cilvēks prot pārvietoties ar spieķi, tad viņš varēs arī strādāt ar suni," piebilst Liene.

Cilvēkiem, kuri ir nolēmuši, ka viņiem ikdienā ir nepieciešama suņa-pavadoņa palīdzība, nav jāsatraucas par finansiālajiem aspektiem, kas saistās ar suņa uzturēšanu. Visas izmaksas par sunim nepieciešamajiem veterinārārsta pakalpojumiem, pārtiku un citām vajadzībām dzīvnieka mūža garumā nodrošina biedrība. Servisa suņu biedrība "Teodors" suņukus redzes invalīdiem piešķir bez maksas.

Aizliegums aiztikt servisa suņus

Foto: Privātā arhīva foto


Daudziem ir vēlme papaijāt mīlīgos dzīvniekus. Liene stāsta, ka tā ir viena no lietām, ar kuru biedrība visvairāk cīnās. Viņa atklāj, ka daudzi cilvēki ne tikai izrāda interesi un vēlmi suņukus papaijāt, bet arī pacienāt ar gardumiem. "Tas ir vissliktākais, ko var izdarīt brīdī, kad suns pilda pavadoņa pienākumus," viņa stāsta. "Viņš ir dzīvnieks, nevis robots, līdz ar to viņa uzmanību var noķert, sevišķi tad, ja tiek piedāvāts kas garšīgs." Liene atklāj, ka suns, esot ārpus mājas, koncentrējas uz veicamo uzdevumu, un šāda veida cilvēku uzmanība var viņu no tā novērst. "Ja sunim ir dota komanda "Mājās!", tad viņam jāved saimnieks uz mājām, nevis jāēd pīrādziņi un jāspēlējas ar nejaušiem garāmgājējiem," viņa piebilst. "Uz ielas sunim jau tā ir jāsastopas ar daudzām smaržām un lietām, kas var novērst viņa uzmanību."

Liene atklāj, ka suņi-pavadoņi tiek arī pie atpūtas un izklaides, taču šie brīži ir stingri ierobežoti, lai suns pēc tam būtu spējīgs koncentrēties un paveikt uzdoto darbu pēc iespējas labāk. Parasti izklaides brīži suņiem ir pēc padarīta darba.

Lai ierobežotu cilvēku vēlmi paglaudīt Servisa suņus, biedrība "Teodors" ir ieviesusi vestes, kuras suņus padara labāk pamanāmus. Uz vestēm ir arī uzrakstīts brīdinājums, ka dzīvnieku nedrīkst aiztikt, barot un nevajadzētu ar to veidot arī acu kontaktu. Liene atklāj, ka vestes situāciju ir uzlabojušas un, pateicoties tām, problēma ir mazinājusies. "Varētu šķist, ka tas tāds sīkums vien ir, bet ir redzama pilnīgi cita attieksme no cilvēku puses," stāsta Liene.

Šo risinājumu biedrība aizguvusi no ārvalstīm, kur šādās vestēs servisa suņi pārvietojas jau vairākus gadus.

Arī tu vari palīdzēt izskolot nākamo suni-pavadoni

Foto: Privātā arhīva foto


Liene atklāj, ka biedrībā "Teodors" servisa suņu apmācība un uzturēšana notiek uz brīvprātības pamata – kinologi un pārējie biedrības biedri par ieguldīto laiku un darbu atalgojumu nesaņem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā šobrīd ir tikai 13 suņi-pavadoņi. "Suņa izmaksas ir salīdzinoši lielas. Pusi no šīs summas sedz kinologi paši, līdz ar to, cik tā kapacitāte ļauj, tik arī viņi izdara. Ja tas būtu tā, kā citur pasaulē, kur cilvēki var segt gan izmaksas, kas saistītas ar dzīvnieka aprūpi, skološanu un cilvēkresursiem, tad arī varētu sagatavot vairāk suņu," Liene skaidro.

Lai palīdzētu izskolot un uzturēt topošos suņus-pavadoņus, biedrība "Teodors" ir izsludinājusi kampaņu "Acis iet skolā". Tās laikā cilvēkiem ir iespēja ziedot viņu vēlmēm un iespējām atbilstošu summu, tādā veidā atbalstot biedrības darbu. Kampaņa ilgs līdz gada beigām, un tās laikā biedrība vēlas savākt aptuveni 20 000 eiro. Par šiem līdzekļiem varētu izskolot divus jaunus suņus-pavadoņus. Vairāk informācijas par kampaņu, ar to saistītajām aktivitātēm un ziedošanas iespējām atradīsi te.

Arī sešus mēnešus vecā labradora šķirnes kucīte Joko ir viena no topošajiem suņiem-pavadoņiem. Šobrīd suņu meitene ir atzīta par potenciāli derīgu topošo suni-pavadoni, jo ar lieliskiem rezultātiem veikusi visus nepieciešamos testus. Pagaidām vēl nav zināms, vai Joko tiešām kļūs par suni-pavadoni, jo kucīte vēl ir pašā jaunības plaukumā. Iespējams, laika gaitā kaut kas mainīsies un viņa nebūs spējīga pildīt uzdoto.

"Joko nav kurš katrs labradors. Viņa tika speciāli izvēlēta," stāsta Liene. Servisa suņu biedrības "Teodors" pārstāvji sunīti noskatīja kādā audzētavā Baltezerā, no kuras jau iepriekš ir nākuši arī citi izmācīti suņi-pavadoņi vai asistenti.

Joko mitinās pie Lienes. Suņuka audžumāte viņu raksturo kā ļoti rotaļīgu un draudzīgu. Joko ļoti ātri apgūstot jaunas iemaņas, esot prātīga. "Viņa ir droša un ar interesi par visu, bet tas, ko uzreiz var redzēt, – viņa nav bailīga," stāsta Liene.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!