Krāpšana nav tas pats, kas neuzticība?  (56)

Vēl mēdz teikt, ka krāpšana nav tas pats, kas neuzticība. Man gan nav īsti saprotams, ar ko šie jēdzieni atšķiras. Piekrāpa vai bija neuzticīgs/neuzticīga? Tāda rotaļāšanās ar vārdiem vien ir. Nu, bet ko tad darīt, ja uzzinām, ka vīrs/sieva/partneris ir neuzticīgs? Izlikties neredzam? Zinu ne vienu vien gadījumu, kad tā arī bijis – sieva/vīrs izlikušies neredzam, aizrautība pārgājusi, sānsolis apnicis un grēkāzis vai nožēlniece atgriezusies ģimenes ligzdā.

Teksts: “Saproti, mana sieva ir tik laba, es viņu cienu, bet... vairs nemīlu,” nomainīts ar: “Ja tu zinātu, cik ļoti gribas būt mājās pie mīļās sieviņas.” Uz visu atlikušo mūžu? Līdz nākamai reizei? Lai gan – ir arī sievietes, kas šķietami nespēj samierināties ar vīra noslodzi darbā, mūžīgo prombūtni, bet faktiski – izvēlas sānsoļus kā līdzekli, lai padarītu interesantāku savu ikdienu. Ja viņu vīri to “nemana” – viss ir labi. Ja pamana – ģimene izjūk. Ne tāpēc, ka pāris vairs nespētu samierināties. Biežāk tāpēc, ka nākas piekāpties sabiedrības viedokļa spiedienam. Stereotipi par to, kādai jābūt īsta vīrieša rīcībai, neļauj samierināties ar partneres neuzticību un nākas šķirties.

Tātad, ja gribam saglabāt ģimeni, tad ir labi, ja piemānītā puse tiešām spēj izlikties neredzam un pati tam notic? Ko nezinām, tas nesāp. Labi, ka nav atradies neviens labdaris, kas acis atvēris un patiesību izstāstījis. Ja tā noticis, tad nākas atzīt rūgto patiesību un izlemt – sadzīvot ar šo faktu vai lepni paceltu galvu aiziet. Varbūt ir vērts nemanīt. Pārciest. Paciest un paciesties. Dzīvē vēl būs tik daudz, ko pārciest. Bērni izaugs un aizies savā dzīvē. Būs jāiet pensijā. Paliks vismaz otrs/otra blakus. Vairumā gadījumu tās ir sievietes, kas spēj “pagriezt otru vaigu”. Visbiežāk tas notiek tad, ja citās “jomās” vīrs apmierina. Pelna labi, par ģimeni gādā. Nu, ko lai dara, ja patīk arī citām... Neliekuļosim un atzīsim arī to faktu, ka mūsu sabiedrībā šķiršanās gan finansiāli, gan sociālā statusa ziņā visbiežāk pasliktina sievietes stāvokli.

Diemžēl arī tā puse, kas krāpj, bieži vien nespēj piedot un tāpēc – agri vai vēlu aiziet. Un aiziet tieši tad, kad šķietami viss nokārtojies. Bērni paaugušies, finansiāli viss labi. Un apkrāptās puses upuris kļuvis bezjēdzīgs, jo neviens to nav gribējis pieņemt.

Lai nebūtu tikai tukša runāšana par uzticību un neuzticību, mēģināsim ieskatīties arī pētījumos: Brazīlijas socioloģe M. Goldenberga ir intervējusi sievietes vecumā no 25 līdz 63 gadiem un vīriešus no 30 līdz 57 gadiem un secinājusi, ka neuzticības gadījumos redzama likumsakarība: vīrieši parasti cenšas stiept gumiju, ilgāk spēlēt uz divām klavierēm. Sievietes šajā situācijā parasti ir noskaņotas radikālāk – uzreiz grib pielikt punktu. Vīri tomēr vairāk pārdzīvo ģimenes sairšanu, taču ātrāk arī gūst mierinājumu jaunā ģimenē. Gados vecākām ģimenēm biežāk izdodas stabilizēt attiecības, turklāt uz ilgu laiku. Jaunās ģimenes ir izlēmīgākas radikālu lēmumu pieņemšanā – šķirties vai attiecības ar citu pārtraukt un saglabāt ģimeni. Ir citi pētījumi, kas liecina, ka no katriem 80 vīriešiem, kas vismaz reizi kopdzīves laikā pievīluši sievu, tikai pieci procenti patiešām vēlas aiziet no ģimenēm.

Ir arī sakāmvārds “Septiņreiz nomērī, vienreiz nogriez.” Vairumam no mums, ja ne katram, taču nācies paklupt arī pašam. Aizrauties, ļauties citu cilvēku valdzinājumam. Kāds prot laikā apstāties, kāds cits – neprot. Diemžēl pie visai bēdīga atzinuma nonākuši psihologi evolucionisti. Viņi uzskata, ka laulāto neuzticība ir ielikta cilvēkos ģenētiskā līmenī. Tāpēc neesot vērts vainot “mednieka tipa” cilvēkus. Viņi tikai realizē savu gēnos ielikto attiecību programmu.

Mēs maināmies. Ne tikai kā personības, bet arī kā sabiedrības locekļi. Ja jau šķirta laulība tapusi teju par normu, varbūt arī partneru neuzticība jāpieņem kā objektīvs fakts, kam nākas piemēroties. Un beidzot jāatzīst, ka uzticība ir tikai mīts. Lai gan – ja mēs to vien darīsim, kā atsauksimies uz gēnos ieliktajām iespējamām novirzēm un izmaiņām sabiedrības morāles normās, tad pieļaujams un piedodams būs viss. Vai tiešām gēnu programmas nosaka mūsu dzīvi, pārsvītro atbildības sajūtu un ļauj sekot katram impulsam? Varbūt atzīsim, ka visi sānsoļi ir un paliek elementāra krāpšana. Par kuras sekām katrs pats arī atbildīgs.