Foto: Shutterstock
Bieži vien mēs nepievēršam īpašu uzmanību izteiktajiem vārdiem. Vēl jo vairāk, ja tas attiecas uz mūsu pašu bērniem. Mums šķiet, ka uzkliegt bērnam – tas ir tāds audzināšanas veids, un nepavisam nepiešķiram nozīmi tam, ko jūt mazais. Jo, redz, mēs domājam, ka mums ir tiesības rīkoties ar bērniem tā, kā uzskatām par vajadzīgu, bet bērniem mūs jāklausa un visā jāpakļaujas.

Reti kurš saprot, ka bērna smadzenes ir ieprogrammētas uz to, lai tvertu katru vecāka pateikto vārdu un pieņemtu to kā ceļvedi tālākai darbībai, vai, izsakoties profesionālā psihologu valodā, direktīvu. Neizskaidrojamas slimības, nemotivēta agresija, slikti panākumi, kuriem nav pamatota iemesla, – tas viss var būt kā sekas satraukumā un dusmās "izmestiem" vārdiem, kuri, šķiet, jau sen kā piemirsušies.

Roberts un Merī Guldingi, psihologi no ASV, ir identificējuši 12 vecāku direktīvu pamattiesības. "Wiolife" ielūkojies dažās no psihologu direktīvām, akcentējot tās, kuras mēs, vecāki, visbiežāk izmantojam komunikācijā ar bērniem un kuras visspēcīgāk ietekmē augošās personības dzīves scenārijus.

Nedzīvo!

Kā tas izskatās: varētu šķist, ka šādus vārdus savam bērnam varētu pateikt tikai pavisam traki vecāki. Vienlaikus tieši tā bērns atšifrē mūsu izteiktās frāzes: "Kā tu man esi apnicis", "Tu – mans sods", "Ej prom, negribu tevi redzēt!".

Kā bērns to saprot: bērns to saprot pilnīgi burtiski:"No manis ir vienas nepatikšanas", "Esmu saviem vecākiem apnicis", "Viņi negrib mani redzēt", "Ja manis nebūtu, viņiem būtu tikai labāk".

Kādas tam var būt sekas: mazulis pagaidām vēl nesaprot, ko nozīmē "nebūt", taču viņa zemapziņa sūta precīzu un skaidru pašiznīcināšanās impulsu. Tas var novest pie:

  • Neizskaidrojamām traumām;
  • Smagām slimībām, visbiežāk – autoimūnām (alerģija, reimatisms u.t.t.);
  • Apetītes zuduma, svara zaudēšanas;
  • Izaicinošas, agresīvas uzvedības parādīšanos;
  • Tieksmi spēlēt spēles ar augstu riska pakāpi;
  • Nemotivētām histērijām.

Ko darīt: paanalizē, kādās situācijās tu izsaki šāda veida frāzes un kas konkrēti tevi visvairāk nokaitina. Tieši to tad arī mazulim pasaki:

  • "Esmu nogurusi no tavas skriešanas. Nāc, labāk izdomāsim kādu klusāku spēli" – tā vietā, lai sacītu: "Kā tu man esi apnicis!".
  • "Tagad esmu dusmīga un man ir nepatīkami ar tevi sarunāties. Turpināsim sarunu, kad mēs abi būsim nomierinājušies" – tā vietā, lai sacītu: "Redzēt tevi negribu!".
  • "Esmu apbēdināta, ka tu visu laiku kaujies. Man ir kauns citu bērnu un viņu vecāku priekšā" – tā vietā, lai teiktu: "Tu – mans sods".

Nejūti!

Foto: Shutterstock

Kā tas izskatās: skaļa un vētraina bērna emociju izrādīšana ir maz prognozējama un izskaidrojama, tā slikti padodas pieaugušo kontrolei. Iespējams, tieši tādēļ pirmā vēlme jebkuram no vecākiem – pārstāt emociju izvirdumu. "Kāds zaķpastala, no potes nobijies!", "Nedrīkst sacīt, cik tu ļoti neieredzi audzinātāju. Par pieaugušajiem tā nerunā".

Kā viņš to saprot: mazulim nav pa spēkam "sadalīt" jūtu izrādīšanu un jūtas kā tādas. Tādēļ šāda veida aizrādījumi bērna apziņā tiek uztverti kā viennozīmīga direktīva: nejūti!

Kādas var būt sekas: bērns nevar pārstāt just to, ko viņš patiešām jūt. Bet, baidoties pazaudēt vecāku atbalstu, viņš var sākt mācīties slēpt savas patiesās jūtas, tostarp arī pats no sevis, iedzenot tās dziļi zemapziņā. Bet tas, savukārt, var novest pie ļoti nopietnām sekām.

Aizliegumu just fiziski (sāpes, nogurums, bads) – smadzenes iztver kā liegumu pieņemt ķermeņa signālus par atrašanos fiziskā diskomfortā, kas var novest pie imūnās sistēmas darbības traucējumiem, smagām un grūti ārstējamām slimībām.

Aizliegums baidīties!

Foto: PantherMedia/Scanpix

Tas noved pie pašsaglabāšanās sajūtas zaudēšanas. Šādi bērni bieži gūst traumas, kļūst par nelaimes gadījumu upuriem.

Neizteiktās bailes pārvēršas fobijās un obsesīvi-kompulsīvos traucējumos, kas, savukārt, var radīt bērnam nakts murgus, nervu tikus, valodas raustīšanu u.t.t.

Aizliegums dusmoties – aizliedzot bērnam izrādīt negatīvas jūtas attiecībā pret vienu vai citu cilvēku, mēs nesamazinām agresiju, bet gan to tikai pāradresējam.

Nedrīkst neieredzēt vecākus cilvēkus – bērns izrāda agresiju attiecībā pret tiem, kuri ir jaunāki par viņu.

Nedrīkst neieredzēt tuviniekus – mazulis agresiju izrāda pret svešiniekiem.

Vispār nedrīkst neieredzēt – mazulis izrāda agresiju pats pret sevi, kas izpaužas:

  • Autoimūnās slimībās;
  • Huligāniskā uzvedībā (bērns it kā speciāli uzprasās uz sodīšanu).

Ko darīt: palīdzi bērnam iemācīties izrādīt savas jūtas, paliekot civilizētā rāmī. "Tev nav pienākums mīlēt audzinātāju (vecmāmiņu, tanti u.t.t.), taču tev jābūt pieklājīgam attiecībā pret viņu".

Piedāvā viņam vairākus variantus problēmas risināšanai: "Ja tu baidies no suņiem, varbūt uz dārziņu neiesim caur parku, bet gar veikalu?"

Pabrīdini mazuli, ja viņam nāksies piedzīvot kaut ko nepatīkamu: "Es apsmērēšu tev celīti ar smērīti. Būs nedaudz sāpīgi, toties pēc tam tev paliks vieglāk. Ja gribi – vari paraudāt".

Nedomā!

Foto: Shutterstock

Kā tas izskatās:
steidzoties panākt no bērna vēlamo, nereti mēs aizšķērsojam viņa mēģinājumus tikt pašam skaidrībā par mūsu prasībām, lai aizstāvētu paša viedokli. "Tavs uzdevums nav apspriest, bet klausīties!", "Pietiek tēlot pārgudreli! Dari, kas jādara!", "Daudz zināsi – ātri vecs paliksi!". "Aizmirsti! Nedomā par to!" – tā mēs patiesībā sakām, kad vēlamies sadrūmušo bērnu novirzīt uz citām domām.

Kā viņš to saprot: raugoties no bērna skatpunkta, šādi izteicieni ir kā neapstrīdama direktīva – ja vēlies, lai vecāki tevi mīlētu un atbalstītu – nedomā!

Kādas tam var būt sekas: protams, visvairāk no šādas direktīvas mēs varam sagaidīt zinātkāres trūkumu, interese par mācīšanos – nekāda. Šādiem bērniem ir pazemināta pašvērtība, viņi ir kautrīgi, nepārliecināti par sava intelektuālā darba rezultātiem. Vienlaikus šī direktīva var novest arī pie citām, daudz nopietnākām sekām.

Tavs uzdevums ir nevis apspriest, bet klausīties! Mazulis neiemācās pieņemt lēmumus un būt atbildīgam par to sekām. Šāds bērns ir tendēts uz impulsīviem, nepārdomātiem gājieniem.

Tādi bērni bieži kļūst par seksuālās vardarbības upuriem, pusaudžu gados nereti var nonākt kādās reliģiskās sektās un agresīvās jauniešu bandās.

Daudz gribēsi zināt – ātri vecs paliksi! Bērns sāk izvairīties no zināšanu apgūšanas, jo tās viņu padara daudz pieaugušāku un neatkarīgāku. Bet, savukārt, vecāki skaidri liek noprast: mēs negribam tev par to stāstīt, jo negribam, lai tu izaugtu.

Aizmirsti par to!


Aizmirst – tātad problēmu novirzīt patālāk no apziņas sfēras, proti, atteikties no iespējas tikt ar to galā. Sniedzot bērnam šādu direktīvu, mēs pieradinām viņu izvairīties no traumējošām situācijām, radot priekšstatu, ka tās nepastāv.

Ko darīt: pat ja esam pārliecināti par savu taisnību, sniegt bērnam iespēju izteikt savu viedokli.

Ja ir tāda iespēja, centies sniegt viņam iespēju meklēt pašam risinājumu konkrētajai problēmai: "Tagad mēs steidzamies, tad zini ko, izdarīsim tā, kā ierosinu es, bet tad, kad mums būs laiks, pamēģināsim rīkoties tā, kā tev šķiet pareizi. Iespējams, tas nebūs sliktāk".

Vienmēr bērnam sniedz precīzas un skaidras atbildes uz visiem jautājumiem. Ja viņam būs kaut kas neskaidrs, viņš noteikti liks par to manīt.

Ja bērnu kaut kas satrauc, ja viņš pārdzīvojis stresu vai saskāries ar nopietnu problēmu, vienmēr centies palīdzēt viņam to atrisināt. Ja konkrētajā brīdī tu neredzi izeju, paskaidro to bērnam: "Pagaidām es nezinu, kā mums būt, taču mēs ar tevi izdomāsim un noteikti izlemsim, ko darīt".

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!