Kā uzmanības deficīta sindroms izpaužas meitenēm

Šādi simptomi ir redzami kā uz delnas, bet meitenēm tie nav tik spilgti izteikti. Tādēļ vecākiem un arīdzan skolotājiem ir diezgan grūti pamanīt problēmu, skaidro Klīvlendas klīnikas (ASV) profesors Maikls Manoss, kurš ik dienas strādā šī sindroma izpētē un ārstēšanā. "Bērni, kuriem ir lielas grūtības ar uzmanību, nevis hiperaktivitāti, gandrīz neizrāda kādus traucējumus, un uzmanības deficīta sindroms piemīt tieši meitenēm," atzinis profesors. Pasaulē veiktie pētījumi rāda, ka ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu slimo 5-10 procenti bērnu.

Zēni ar UDHS parasti demonstrē dažādas uzvedības problēmas, kuru smaguma pakāpi parasti mēra pēc tā, cik ļoti šie traucējumi skar apkārtējos, skaidro ārste, grāmatas autore par to, kā izprast meitenes ar UDHS, Patrīcija Kuina. Meiteņu gadījumā problēma ir tāda, ka traucējumi skar, pirmkārt, pašas meitenes.

To, ko tad īsti nozīmē burtu salikums UDHS, lasi šeit, kur to izskaidro veselības centra "Vivendi" psiholoģe Kristīne Dūdiņa.

Tā vietā, lai blēņotos, meitenes ar šo sindromu biežāk atšķiras tieši ar sapņainību. "Tava meita var darīt to, kas viņai ir likts, taču izjust grūtības ar uzdevumu, kas prasa uzmanību, viņa var uzdoto neizdarīt līdz galam," skaidro profesors.

Vienlaikus sliktas atzīmes – tā ir pazīme, kuras var arī nebūt. "Dažas meitenes turpina labi mācīties, īpaši, ja viņas no dabas jau ir gudras un čaklas," papildina ārste Kuina. "Viņas cenšas kaut kā kompensēt šīs grūtības. Vecāki var arī nepamanīt problēmu – taču pašas meitenes saprot, ka viņām jāiegulda daudz vairāk spēka, ka viņas nelīdzinās citiem bērniem," tā ārste.

Ja mācības un arī citi uzdevumi tavai meitai padodas grūtāk nekā citiem bērniem, ja viņa ar mājasdarbu pildīšanu aizsēžas līdz vēlai naktij, ja viņa ir spējīga darboties tikai kādos noteiktos apstākļos, ja viņa baidās iet uz skolu – tas var būt sarkanais karodziņš UDHS, uzsver ārste Kuina.

Lai gan UDHS simptomi meitenēm ir mazāk pamanāmi, nekā zēniem, tas nenozīmē, ka meitenes no tā mazāk cieš. Tieši pretēji, tieši viņām uz šī sindroma pamata biežāk attīstās trauksme un depresija, kā arī rodas pazemināts pašvērtējums. Ne katra meitene bez šī sindroma varēs visu iespēt, taču pastāv atšķirības: "Ja meitene bez UDHS spēlē volejbolu sliktāk par citiem, viņa to nenorakstīs uz to, ka ar viņu kaut kas ir ne tā," saka profesors Manoss. "Meitene ar UDHS, tieši pretēji, kritiku veltīs tieši sev".

Tā rezultātā, pēc ārstes Kuinas teiktā, kaitēšana sen, ēšanas traucējumi un pat pašnāvības mēģinājumi biežāk sastopami tieši meitenēm ar uzmanības deficīta sindromu. "Tādēļ ir ļoti svarīgi noteikt diagnozi, pat ja bērns ir spējīgs soļot kopā ar pārējiem," tā uzskata ārste.

Piemēram, Dr. Ņikita Bezborodovs, bērnu psihiatrs veselības centrā "Vivendi" un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, Latvijas UDHS vadlīniju līdzautors uzskata, ka: "UDHS nav slimība, tas ir veids, kā funkcionē bērna smadzenes. Dažiem bērniem septiņu gadu vecumā un vēlāk ir grūti koncentrēties, nosēdēt mierīgi mācību stundā un izpildīt citas sabiedrības prasības. Ja bērniem ar UDHS netiek sniegta palīdzība, viņiem ir grūti iekļauties vienaudžu kolektīvā, ir zems pašvērtējums, novērojama trauksme, depresija, personības traucējumu iezīmes, ir traucēta izglītības ieguve."

Nepastāv konkrēta testa, kas noteiktu uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma diagnozi, bet tā simptomus nav tik viegli atšķirt no "normālas" bērna uzvedības. Ja tev šķiet, ka tavai meitai varētu būt UDHS, ir svarīgi atrast ārstu, kuram ir pieredze šajā jautājumā. Nosūtīt pie vajadzīgā speciālista var palīdzēt arī ģimenes ārsts.

UDHS diagnozes noteikšana ir visai darbietilpīgs process, kas prasa vispusīgu novērtēšanu, ieskaitot informāciju no skolotājiem, treneriem u.t.t. "Mums jāzina par katru simptomu, ne tikai par to, kas redzams ar neapbruņotu aci, vai par to, ko mēs paredzam ieraudzīt," saka UDHS izpētes klīnikas profesors Deivs Andersons, kurš ikdienā strādā ar bērniem, kuriem ir uzvedības problēmas.

Tieši to pašu atzīst Dr. Guntis Rozentāls, kurš apliecina, ka – "lai tiktu definēts šis sindroms, bērni ir jāpēta ilgu laiku. Bērnam jāuzrāda vismaz seši no šādiem uzvedības simptomiem vismaz sešus mēnešus. Turklāt tiem jābūt klātesošiem jau pirms septiņu gadu vecuma un vairāk nekā vienā vidē. Proti – vismaz divās vietās, piemēram, skolā un mājās, tikai ar neuzmanību skolā nepietiek, lai varētu uzstādīt šādu diagnozi". Rozentāla skaidrojumu par sindromu plašākā izpratnē atradīsi šeit.

"Dažreiz mēs neuzdodam vajadzīgos jautājumus, jo pat nevaram iedomāties, ka bērnam šādas problēmas pastāv. Nereti vecāki domā, – ja bērns var ilgi nodarboties ar vienu lietu, piemēram, spēlēt datorspēles vai ar draugiem runāt pa telefonu, tad arī problēmas ar uzmanības deficītu viņam nav.

Tomēr uzmanības deficīts, kā likums, parādās nodarbēs un pildot uzdevumus, kas prasa pastiprinātu koncentrēšanos vai arī bērniem šķiet garlaicīgi. Un, lūk, tas arī patiešām var bērniem traucēt turpmākajā dzīvē un mācībās," brīdina speciālisti.