Un kopā ar šiem aizvainojošajiem vārdiem bērniem pazuda pārliecība un spēja pašiem pieņemt lēmumus – ko gan no sevis gaidīt, ja vecāki man translē, ka esmu nepietiekami labs? Un tā arī no maziem bērniem izaug lieli pieaugušie, kuri šļūc pa dzīvi, gaidot no citiem sevis atzīšanu un atļauju būt laimīgiem, gūt panākumus, iet savu ceļu vai arī dzīvo ar vainas sajūtu visu citu priekšā.
Mazs bērns ļoti uzticas un tic vecāku teiktajam, un no tā arī veidojas bērna rakstura īpatnības. Ieskaitot tās, kā ar viņu sarunājas audzināšanas nolūkos. Tādēļ ģimenes psiholoģe Svetlana Merkulova "Ihappymama" rekomendē – izvēlēties pareizos vārdus sarunās ar bērniem un aizmirst par tādiem tradicionāliem izteicieniem, kas traumē bērna psihi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
