Foto: Privātais arhīvs

Šī ir 14. un pēdējā daļa stāstam par mūsu ceļojumu, kurā ar diviem bērniem bijām prom no mājām pusgadu, ar busiņu veicām vairāk kā 25 000 kilometrus un apciemojām 15 valstis (tai skaitā Maroku, Rietumsahāru un Tunisiju Āfrikā), pārsvarā nakšņojot busiņā. Ceļojuma laikā kopā ar abiem bērniem arī nogājām 250 kilometrus garo Portugāles Santjago ceļu. Šoreiz par ceļu no Itālijas pašiem dienvidiem līdz Rīgai.

Mūsu busiņceļojuma pēdējais uzdevums bija šķērsot Eiropu – no Itālijas zābaka paša purngala tikt līdz Rīgai. Pēc nedēļas Sicīlijā ar prāmi pārcēlāmies uz "lielo" Itāliju, kur pāris dienas tīksminājāmies par mazajām dienvidu pilsētiņām, ēdām kaktusu augļus un ienirām kādā no vietējiem karnevāliem.

Ceļš pa serpentīniem bagāto Itālijas rietumu piekrasti, protams, ir viens no skaistākajiem, kur vispār var braukt ar mašīnu – lai izbaudītu šo Itālijas daļu, nemaz nav jāapstājas vai jāizkāpj no auto (kas šeit, starp citu, nemaz nav tik viegli izdarāms). No klinšainās piekrastes, kur ir slavenās pilsētiņas Amalfi, Sorento un Činkve Terre, novirzījāmies tikai dažubrīd, – lai apciemotu Neapoli un paēstu īstu itāļu picu, kā arī, protams, iegrieztos Romā.

Itālijas galvaspilsētai veltījām vienu diennakti. Lai būtu vienkāršāk, piestājām kempingā tālu no Romas centra un līdz tam tikām ar metro. Mums diezgan veiksmīgi izdevās vienā dienā apciemot visu, ar ko Roma slavena, ieskaitot Kolizeju, Panteonu, Trevi strūklaku un Vatikānu, tomēr visspilgtāk mums un arī bērniem atmiņā iespiedās neparastais Romas lūramcaurums – kādās durvīs esošs atslēgas caurums, kurā ieskatoties var redzēt perfekti simetrisku aleju, kuras galā tikpat simetriski novietota baznīca.

Foto: Privātais arhīvs

Toskānā visiem bija kas sirdij tuvs – Sāra un Augusts bija sajūsmā par Saturnijas karstajiem avotiem, kuros varēja pavadīt dienu, laiski plunčājoties, bet Artūrs nevarēja atraut acis un kameru no interesantajām ciprešu alejām, kas tik skaisti kontrastē ar Toskānas gludajiem laukiem. Un turpat jau arī šķībais tornis, kā to sauca bērni – tāpat kā Kolizejs, tas bija ceļojuma obligātajā programmā, jo kā gan izbraukt cauri Itālijai, neapskatot šķībo torni?

Foto: Privātais arhīvs

Ap to laiku pēdējo reizi nakšņojām busiņā, jo mūsu braukšanas tempi bija iedarbinājuši savdabīgu laika mašīnu – no Sicīlijas pavasara atgriezāmies aukstumā un sniegā Itālijas ziemeļos. Itālijā un Šveicē arī apciemojām senus draugus. Lele, ar ko iepazināmies pirms daudzpadsmit gadiem, lasot vīnogas, mums pagatavoja īstu itāļu risoto, bet ar Vitu un Marko Šveicē izbraucām ar buru laivu pa vietējo ezeru. Atmiņā paliekoša bija ierašanās Šveicē – Itālijā mums bija jāuzbrauc uz vilciena (ar visu mašīnu!), kurš mūs ar vēl citiem auto paveda zem Alpiem, iekšā Šveicē.

Vācija, Polija un Lietuva jau mums nu bija tikai ātrgaitas šosejas – arī šeit piestājām pāris interesantos objektos, bet visinteresantākā nu jau likās doma par mājām, radiem, draugiem, rupjmaizi, pelmeņiem un kaķi Rīsiņu, kas, pieskatītāju lolots, mūs cītīgi gaidīja. Laika mašīna darbojās pilniem apgriezieniem un Latvijas robežu šķērsojām milzīgā putenī, līdz ar to sākotnējā doma par vienas Latvijas ziemas izlaišanu arī netika realizēta. Pēc pusgada ceļojums nu bija galā – bija pienācis laiks atpūsties no pamatīgās atpūtas. Jo, kā reiz dziedāja Renārs, tā nogurt var tikai no svētkiem.

Viss aprakstītais un vēl daudz kas cits apskatāms mūsu noslēdzošajā, 14. video sērijā:

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!