Foto: Austra Pāže

Man un vīram bija iegadījušās dažas brīvas dienas vienā laikā, un, kā jau visiem zināms, Visums un pilnīgi noteikti internets dzird mūsu gan izteiktās, gan neizteiktās vēlmes, datumi sakrita ar īpašo lidmašīnas biļešu piedāvājumu. Ilgi nedomājot, iegādājāmies biļetes uz Agādīru – pilsētu pie Atlantijas okeāna Marokas dienvidos.

Austra par dažādiem dzīves notikumiem, pārcelšanos un iedzīvošanos Spānijā, kā arī ceļošanu raksta arī savā blogā, kuru vari atrast šeit.

Man šī būs pirmā pieredze musulmaņu valstī, tāpēc ķēros pie ceļojuma plānu sagatavošanas. Būsim piecas dienas, atradu viesnīcu ar baseinu – vajadzētu jau būt pietiekami siltam, lai peldētos, un plānā ir vairāk atpūsties, nekā ceļot.

Man tā bija zināma vilšanās, kad, pētot karti, sapratu, ka Marrākeša atrodas ļoti tālu, neaizsniedzamā attālumā, ja vien neesi gatavs kratīties vietējā satiksmes autobusā četras stundas vienā virzienā. Vai arī īrēt auto un stūrēt pats. Jā, Maroka ir patiesi liela valsts. Mēs šoreiz izvēlējāmies būt komfortu mīloši laiski atpūtnieki.

Es musulmaņu kultūrai mēģināju sagatavoties, jau krāmējot koferi, – līdzi ņēmu vairākas garās kleitas, jo nevēlējos saņemt piezīmes no tantēm uz ielas par ķermeni pārlieku atsedzošu apģērbu. Iegādājoties vasaras kleitas, nekad nebiju aizdomājusies par šādu vajadzību, un nācās secināt, ka līdzi jāņem gara un plata šalle no Indijas, – ja skapī esošā kleita bija pāri celim, augšpusē esošais izgriezums bija gana ievērojams. Labi, ka par to padomāju pirms brauciena, jo patiešām sievietes īsos apģērbos vai ar atsegtu dekoltē neredzēju, bet šur tur redzamie marokāņu apģērbi man vairāk likās piemēroti karnevālam, nevis ikdienai. Jāpiebilst, ka visi šķita darināti maza auguma cilvēkiem.

Lidmašīnā pārlidojot brīnišķīgi zilo Vidusjūru, jau pavisam drīz otrā pusē parādījās Āfrikas kontinents ar maziem ciematiņiem un patiesi augstiem kalniem, kur pat martā vēl bija redzams nedaudz sniega. Nolaižoties Agādīrā, redzami plaši lauki, kuros audzē augļus un dārzeņus tuksnesī, izmantojot apūdeņošanas sistēmas.

Lidostā ir skaidrs, ka vairs neesam Eiropā. Pasu kontroles posteņos sēž uniformās tērpti diezgan nedraudzīga paskata vīri, citi staigā apkārt un visu nopietni vēro. Ielidotājiem diezgan saprotamā angļu valodā tiek jautāts, kāds ir ceļojuma mērķis un katra profesija. Es nesaprotu šī jautājuma būtību – vai tad kāds profesionāls terorists teiktu, ka ir terorists? Arī ielidojot tiek pārbaudīta bagāža, un, pats galvenais, nemēģiniet ievest dronu – šāds plakāts bez paskaidrojumiem bija redzams pirms kontroles.

Tālāk devāmies pie taksometru rindas, par laimi, te norādītas cenas, jo bijām gatavi kaulēties par braucienu. Mūs laipni iepazīstināja ar cenu tablo un kā kungus iesēdināja 70. gadu mersedesā. Sajūtas kā Kubā. Braucienā laikā sāku apjaust, ka esam nokļuvuši pavisam citā pasaules daļā. Ceļš līdz pilsētai visai jauns un glauns, bet braucēji? Satiksmē piedalās visi: velo, mopēdi ar trim pasažieriem, ēzeļi ar ratiem un visāda veida "Toyota" minikravas auto, nemanīju tikai kamieļus. Vienā no visai bēdīga paskata kravas auto tā atvērtajā aizmugurē sēdēja zelta drēbēs (bet ar aizsegtu seju un kailām pēdām) tērpusies sieviete, kur gan viņa tika vesta? Kamieļus gan vēlāk manījām pludmalē, kur tie vadāja dažus tūristus, mūs neieskaitot.

Kamēr tikām līdz mūsu viesnīcai, apbraukājām veselas trīs citas, jo tām ir ļoti līdzīgi nosaukumi. Tā kā bijām brīdināti, ka internets šeit ir dārgs un jāiegādājas attiecīgās vietās, bijām palikuši bez mums tik ierastajiem sakariem. Šoferis bez steigas un stresa mūs izvadāja, parunājās ar citiem šoferiem, un nepagāja ne stunda, kad bijām viesnīcā. Vīram pēc tādiem pārdzīvojumiem bija vajadzīga baseina terapija. Mūsu viesnīca bija neliela, villas tipa, un visa ceļojuma laikā mans vīrs bija vienīgais, kas tiešām baseinā arī peldēja.

Foto: Austra Pāže

Ierodoties viesnīcā, mūs informēja, ka šobrīd ir ramadāns jeb musulmaņu svētais mēnesis, mūsu sejās droši vien atspoguļojās zināma neizpratne, tāpēc sekoja paskaidrojums, ka uz tūristiem tas attiecas maz, toties vietējie ramadānu ievēro un visu dienu pavada rāmā lēnprātības stāvoklī un bez ēdiena. Mēs toties vieni paši plašā restorānā paēdām lepnas tradicionālo ēdienu pusdienas un saņēmām laipnu un ļoti atsaucīgu apkalpošanu.

Agādīra ir tūrisma un biznesa pilsēta, nedaudz atgādina Jūrmalu, viena no ekonomiski spēcīgākajām Marokā. Līdzību ar Jūrmalu pastiprināja arī Agādīrā esošā karaļa pils. Jāpiebilst, ka Maroka ir demokrātiska, konstitucionāla karaliste ar valsts galvu karali un valsts galveno reliģiju islāmu.

Maroka noteikti ir demokrātiskākā no islāma valstīm, tomēr eiropiešu prasības pret demokrātiju ir daudz augstākas. Vienvakar izdomājām doties pastaigāties gar okeānu otrā virzienā, uz tādu kā mini tuksnesi ar augstām kāpām. Pēc kāda brīža pār smilšu līdzenumu pie mums nāk uniformā tērpts un ar ieroci bruņots oficiālās varas pārstāvis un saka, ka tālāk nav brīv iet, jo te sākoties karaļa pils teritorija. Bet mēs taču ejam gar okeāna malu pa pludmali, kur pilnīgi nekas neliecina, ka esam iegājuši kādā privātīpašumā, kurš turklāt vēl, pat staipot kaklu, nav saredzams. Tā, lūk, Marokā nav vis brīv doties, kur deguns rāda. Nedaudz vēlāk mēs uzzinājām, ka Marokas karalim pieder veselas 15 pilis, bet pats viņš nedzīvo nevienā no tām.

Pie ikvienas daudzdzīvokļu mājas, apstādījumos un visur citur atrodas mazas koka mājiņas. Katram latvietim skaidrs, ka tām ir jābūt sirsniņmājiņām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka publiskās tualetes šeit nav redzamas nekur. Bet nē, katram darbiniekam – vai tas būtu sargs (tādu Marokā ir daudz), stāvvietas uzraugs, apstādījumu kopējs vai pils neredzamās teritorijas sargs – ir sava maza mājiņa, savs birojs darba pienākumu veikšanai. Cik ērti! Un katrs darbinieks var sajusties svarīgs un nozīmīgs. Savukārt bieži pie restorānā esošo sieviešu tualešu durvīm stāv sieviete. Man gan īsti nebija saprotami viņas darba pienākumi, bet, iespējams, marokāņu sievietes labprātāk dodas uz tualeti, zinot, ka aiz tās durvīm ir vēl kāda sieviete, tāds, lūk, biedriskums.

Agādīrā tiek būvēts visur, celtņi slejas kā mežs, lielākās ielas jaunbūvētajos kvartālos ir īstas avēnijas ar zaļiem apstādījumiem, top daudzstāvu ēkas, kuru pirmajos stāvos ir moderni restorāni. Pa ielām pārvietojas ļoti lepni auto. Restorānos apkalpojošais personāls ir tikai vīrieši, arī viesnīcā, ja neskaita uzkopšanu. Kopumā vīriešu redzams ļoti daudz, galvenokārt jaunu, labi ģērbu vīriešu, vai varbūt viņi piesaista tikai manu uzmanību ar saviem izteiksmīgajiem profiliem, melnajiem matiem un ļoti skaistajām acīm? Salīdzinoši sievietes, iespējams, tikai ramadāna laikā, uz ielām ir redzamas maz, dažas ir eiropiski ģērbtas un vada lielus auto, tomēr lielākā daļa, īpaši gados vecākas sievietes, ir ģērbta tradicionālajā musulmaņu ģērbā kaftānā, mati apsegti ar šalli, reizēm aizsegta ir arī seja, atsedzot tikai acis.

Nākamajā dienā laiks doties uz pludmali. Bruņojušies ar saules aizsargkrēmu un dvieļiem, dodamies okeāna virzienā. Pirmajā līnijā ir milzīgi viesnīcu kompleksi, bet, iespējams, svētā mēneša dēļ tie izskatās stipri patukši, tāpat arī pludmale. Tomēr okeāns ir tik vilinošs, smiltis baltas, saulīte tik patīkami silda, ka gribētos iet peldēties. Bet, tā kā mēs esam vienīgie gandrīz visā milzīgajā pludmalē, ja neskaita uzkodu tirgotājus, dažas mammas ar bērniem, tērpušās tradicionālajos ģērbos, – kā tas būtu darāms, lai nesaņemtu nosodošus skatienus un kādu neaizvainotu?

Internets pirms ceļojuma gan mani mierināja, ka peldēties pa Eiropas modei neesot problēmu. Tomēr ūdenī redzami tikai sērfotāji melnos, garos tērpos. Bet okeāns ir tik vilinošs, ka īstenojam plānu piecelties no guļus stāvokļa un, ar dvieli aptinoties, doties skriešus ūdenī iekšā. Labi vēl, ka man bija ienācis prātā jau viesnīcā zem kleitas uzvilkt peldkostīmu, citādi noteikti būtu palikusi bez peldes. Ūdens ir silts, viļņi pavisam nelieli, bauda neaprakstāma – peldēties marta vidū. Lieki piebilst, ka sauļojos apģērbusies un atpakaļ uz viesnīcu gāju slapjā peldkostīmā, uz kura uzstīvēta kleita. Vīram garu pārdomu par miesas slēpšanu gan nebija, ak, laimīgais!

Foto: Austra Pāže

Savukārt, atgriežoties pie okeāna vakarā, lai vērotu saulrietu, pavērās pavisam cits skats: visa plašā pludmale bija pilna, pilna ar cilvēkiem kā Jūrmalā augustā, bet ne laiski zvilnošiem atpūtniekiem, bet gan visu vecumu vīriešiem, kas spēlē futbolu. Pilnīgi nekādas iespējas pastaigai gar ūdens malu, ja vien neesi gatavs piedalīties spēlēs, kas notiek ļoti intensīvi, un vienu spēles laukumu no otra nešķir pat metru plata josla.

Pēc neilga brīža, saulei tuvojoties apvārsnim, futbolisti pārtop par racējiem, visi rok tādus kā grāvjus ar uzkalniņu vidū. Sākumā mums nebija ideju, kādām sporta spēlēm vai rituāliem marokāņi gatavojas. Bet pavisam drīz ieraudzījām, ka uz katra vidū esošā smilšu paaugstinājuma tiek klāts galdauts un apkārt sarodas aizvien vairāk dažāda vecuma ģimenes locekļu. Ir laiks dienas vienīgajai un galvenajai maltītei – vakariņām pludmalē, kas sākas, saulei norietot, kā pravietis Muhameds vēlējis. Ļoti jauka tradīcija, kurā, šķiet, piedalās visa kuplā saime un kas turpinās līdz vēlai, vēlai naktij. Šeit redzams arī marokāņu biznesa ķēriens, tiek izīrēti krēsli un galdi, no automašīnām tirgota kafija un marokāņu tēja. Šur tur vīrieši grupās lūdzas uz lūgšanu paklājiņiem.

Esot Marokā, pavisam noteikti ir jāizbauda tās slavenie tirgi. Mēs bijām uz veseliem diviem. Pirmais piegājiens bija Izgane, blakus esoša pilsētiņa, par kuru ir teiciens –pilsēta, kas radusies no tirgus. Tajā atrodams šajā Marokas daļā lielākais un nozīmīgākais tirgus, patiesībā tur atrodas daudzi tirgi, brīžiem vienā ielas pusē viens, otrā otrs.

Uz tirgu mēs braucām ar taksometru, ar kura šoferi arī norunājām, ka pēc varenās iepirkšanās tūres tas mūs vedīs atpakaļ uz viesnīcu ar visu to labumu, ko būsim sapirkuši. Pirmais iespaids – apkārt valda milzīgs haoss, cilvēku ļoti daudz. Tirgošanās notiek, nemaz neieejot tirgus būvē iekšā, tās priekšā uz asfalta noklāti audumi un tiek tirgotas drēbes, apavi, somas un viss pārējais. Tiekam tirgū iekšā, norunājam, ka vīrs ies drusku aiz manis, ja nu kas. Tirgus būve ir tāds kā milzu angārs, kas iekšpusē sadalīts pa mazām, šaurām ejām un zonām. Vispirms drēbes, tad augļi un dārzeņi, tad žāvēti augļi un rieksti, uz sāniem no galvenās ejas var iegādāties lietas virtuvei un mājai. Pašā galā svaiga gaļa. Apkārt staigā vēl dzīva gaļa jeb vistas.

Otrdiena ir tirgus diena, bet cilvēku nav ļoti daudz, vietējie, galvenokārt sievietes, iepērkas, manāmi tikai daži tūristi. Pārdevēji ir tikai vīrieši. Visiem ir skaidrs, ka es esmu tūriste, gan garā auguma, gan matu krāsas dēļ, tad nu man tiek piedāvāts pilnīgi viss. Toties pārdevēji tirgoties grib tikai ar manu vīru, dažbrīd pat vietējā valodā, jo viņš patiešām pēc sejas varētu būt vietējais, ja neskaita ļoti garo augumu. Te jāpiebilst, ka mans vīrs ir spānis. Mani pārņem neliels apjukums, jo mantu ir tik daudz, krāsas spilgtas, viss izskatās garšīgs. Iekārojamo lietu saraksts man ir, bet kā izvēlēties, ja vienu un to pašu piedāvā vismaz 50 pārdevēji? Lieki teikt, ka neko nenopirkām, bet nogaršojām gan visu, ko mums piedāvāja, īpaši lieliskās dateles un pārsteidzošā kārtā arī avenes.

Foto: Austra Pāže

Pēc pirmā šoka pārvarēšanas izlēmām citā dienā doties uz Agādīras tirgu, jo tas esot vairāk tūristiem piemērots. Domāts – darīts, uz tirgu šoreiz devāmies kājām, un ar mums pa ceļam sāka sarunāties viens draudzīgs marokānis, izrādās, viņa ģimenei tirgū esot veikals, lai nākot iepirkties. Izstāstīja, ka Maroka aug un attīstās, gatavojas 2030. gada pasaules kausa futbolā rīkošanai, karalis gan esot emigrējis, jo nespējot sadzīvot un vienoties ar saviem padotajiem, tāpēc pastāvīgi dzīvojot Francijā. Vispār Marokā dzīvot varot, bet labāk tomēr būtu tikt uz Eiropu, toties pārcelties nevarot, jo neesot pases, to arī tik viegli nevarot dabūt. Vēl pajautājām mūsu runātīgajam pavadonim par alkohola lietošanu, jo, vakariņojot restorānos, mums tika piedāvāta vīnu karte pat ar Marokā audzētiem vīniem. Šādu jautājumu uzdevām tāpēc, ka islāmā ir noliegts lietot alkoholiskos dzērienus un apreibinošās vielas. Uz to viņš smaidot atbildēja, ka dzert jau varot, bet labāk, lai neviens par to nezina. Tāda, lūk, personas brīvība Marokā.

Kad nokļuvām tirgū, secinājām, ka tas ir labāk organizēts, plašāks, un pārdevēji par mums īpaši neinteresējās. Man kā dzīvnieku mīļotājai bija šokējoši redzēt visur esošos kaķus, īpaši mazos kaķēnus, tie nevienam netraucēja, tomēr bija skaidrs, ka dzīve tiem nav viegla un par dzimstības kontroli šeit neviens nav pat iedomājies.

Foto: Austra Pāže

Šoreiz bijām sagatavojušies iepirkties – es ar sarakstu, bet vīrs gatavojās kaulēties. Tad nu es lūdzu, lai man iesver garšvielas – tradicionālo garšvielu maisījumu "Ras al Hanut", ko lietoju daudz, kariju un kurkumu. "Ras al Hanut" mūsu acu priekšā no 15 dažādām garšvielām samala mazās dzirnaviņās, protams, tas ir daudz, daudz stiprāks, nekā biju pieradusi lietot. Vīrs nokaulēja cenu uz pusi, visi procesā iesaistītie izskatījās apmierināti, un devāmies tālāk. Nopirkām arī dateles, tradicionālos ļoti saldos cepumiņus, avenes un zemenes. Es, tikai izejot no otrā tirgus, sapratu, ka esmu ēdusi visu ko, tajā skaitā svaigos produktus, nemazgātus un ar rokām. Te jāpiebilst, ka ūdeni no krāna viesnīcā tiešām nedzērām, pirkām pudelēs. Nu neviens taču negrib brīvdienās noķert kādu puseksotisku vēdera vīrusu, vēl jo vairāk, ja pilnīgi nekur nav sastopamas tualetes, ja neskaita restorānus. Interesanti pirkumi bija marokāņu tēja ar tuksneša rožu ziedlapiņām un cietās smaržas, kas patiešām vēl joprojām turpina smaržot manā skapī. Naudu pirkumiem un taksometram mainījām pret eiro bankās. Ar karti norēķinoties, ir neizdevīgs maiņas kurss. Tas jāņem vērā.

Mūsu lielākais piedzīvojums bija hamams jeb marokāņu pirts. Ideja mana, vīrs piekrīt, vislabāko un tūristiem paredzēto atradām internetā. Uz turieni mūs ved ar taksometru un sagaida ar marokāņu tēju, tiešām laipni. Apkalpo mūs divas sievietes, saprotamies bez vārdiem. Pats hamams atrodas ēkas pagrabstāvā, šeit viss ir tradicionāli dekorēts – akmens mūri ar krāsojumiem, flīzes, pīteņi un audumi pie sienām. Pirts telpa ir patīkami silta, ne karsta, un ļoti mitra, mums izsniedz milzu pamperiem līdzīgas vienreizējās apakšbikses, un dodamies iekšā. Katram sava lāva, mūs mazgā ar ziepēm, pēc tam skrubi. Ļoti patīkami, tiek izmazgāti arī mati, un dodamies uz otru telpu, kur atrodas masāžas galdi. Tiekam masēti ar tradicionālo argāna eļļu no galvas līdz pirkstu galiņiem, ļoti patīkami, relaksējoši un profesionāli. Pēc masāžas taksometrā vīrs teica, ka nekad nav izbaudījis tik labu masāžu.

Brīvdienas pagāja ātrāk, nekā gaidīts, bet paspējām iemīlēt Marokas šarmu. Pie eksotikas pārāk nepieradušam eiropietim Maroka ir īstā vieta, ar ko sākt. Diemžēl Agādīrā nav savas vecpilsētas jeb medīnas, jo to pilnībā nopostīja zemestrīce 1960. gadā.

Foto: Austra Pāže

Marokas un islāma tradicionālo arhitektūru baudīt jādodas citur. Saprasties var spāņu un franču valodā, arī angļu. Viss ir salīdzinoši ļoti lēts. Apkalpošana laba un pretimnākoša. Domāju, ka arī sieviete viena pati var doties pastaigāties, nevienā brīdī nejutāmies nedroši, bet jāpiebilst, ka pa nakti apkārt nestaigājām un turējāmies tūristu zonā. Tradicionālie marokāņu ēdieni, piemēram, tadžina, kas ir kuskuss ar dažādām piedevām, ir ļoti garšīgi, zaļā tēja ar piparmētru lieliski atsvaidzinoša.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!