Foto: PantherMedia/Scanpix
"Labi, ka tēva siksna bija tāda plata – ar to sāpēja mazāk. Siksna bija arī mātei – ar tām abām dabūju es, mana māsa un arī brālis dabūja. Mūs pēra, pēra daudz par daudz," tā Latvijai raksturīgo bērnu "audzināšanas metodi – pērienu" atceras Daina (23). Latvijā joprojām netrūkst vecāku, kas par labāko bērnu audzināšanas līdzekli atzīst pērienu, tā liecina "Centrs Dardedze" pasūtītā aptauja. Tā veikta, uzsākot sociālo kampaņu "Tradīcijas, kas jālauž: turpini bez pēriena!"

Per mazāk vai melo labāk?

"Tēvs pēra retāk un vieglāk, ja pie lietas ķērās māte - tad bija nopietni. Parasti it kā bijām sastrādājuši kādus nedarbus. Protams, priekš kam bija ar mums runāt un kaut ko skaidroties. Attieksme bija apmēram tāda - tie sīkaļas jau tādi puscilvēki vien ir. Sadeva pa pakaļu un ej, sīkais rupuci, mizot kartupeļus. Es kliedzu, briesmīgi kliedzu. Tas bija pazemojoši," atceras Daina, kura uzauga, no malas raugoties, inteliģentā ģimenē. Mamma bija skolotāja.

Šobrīd Daina jau ir pieaudzis cilvēks, savu bērnu viņai vēl nav. Taču tad, kad tie būs, Daina ir cieši apņēmusies neturpināt šo pēršanas tradīciju. Tieši uz šo saprāta balsi cer arī "Centra Dardedze" speciālisti. Viņi atkal aicina pārraut šo agresijas ķēdi un kliedēt uzskatu, ka "mani pēra un es tagad peru, jo kā citādi izaudzināt par cilvēku?".

Pēc centra pasūtījuma veiktā "Snapshots" aptauja rāda, ka 83% aptaujāto kā bērnu disciplinēšanas metodi ģimenē izvēlas sarunu, kas ir labs rādītājs. Par gana efektīvu atzīta arī dažādu privilēģiju liegšana (52%), rājiens (28%). Taču 8% atzinuši, ka mēdz savus bērnus pērt. Turklāt per visvairāk Rīgā dzīvojošie vecāki.

"Šie skaitļi mūs pārsteidza. Vēl 2010.gadā veikta nopietnāka aptauja rādīja, ka savus bērnus per 50 % vecāku. Kā zināms, pie mums bērna pēršana un vispār fiziska sodīšana ir aizliegta ar likumu. Visi zina, ka tā darīt nedrīkst. Visdrīzāk, cilvēki vienkārši ir iemācījušies aptaujās atzīmēt "pareizās atbildes", bet mājās reāli notiek kaut kas cits. To redzam arī centra apmācības grupās, kad vecāki uz jautājumu par pēršanu atbild ar pretjautājumu - "kā jūs gribat, lai mēs atbildam? Kā ir vai tā, kā vajag?" - tā stāsta centra pārstāve Laura Januševičiene.

Par pēršanu kā plaši izplatītu audzināšanas metodi liecina arī informācija, ko centrs saņem no bērnudārzu audzinātājiem, skolu pedagogiem. "Mums ziņo, ka bērni kļūst arvien agresīvāki. Taču šāda uzvedība bieži ir pēršanas sekas. Pēršana nodara tikai ļaunumu. Tagad tā, iespējams, sāk iegūt tādu vēl slēptāku formu," uzsver speciāliste. Tāpēc speciālisti īpaši nepaļaujas uz aptaujas datiem un aicina vecākus izzināt citus bērnu disciplinēšanas veidus.

Mani pēra, es pēršu

"Centrs Dardedze" apmācījis jau 100 sociālos darbiniekus un psihologus no dažādām Latvijas pašvaldībām, kas tagad ir tiesīgi vadīt nodarbības vecākiem apmācību programmā "Bez pēriena. Kā ar mīlestību un cieņu noteikt bērnam robežas". Šīs nodarbības aicina vecākus saprast, kāpēc gribas bērnus iepērt? Kā jutās paši bērnībā, kad tika pērti? Pašvaldību sociālie darbinieki piedāvā šīs nodarbības vecākiem, kam ir nopietnas problēmas un kuri ir sociālo dienestu redzeslokā.

Taču vienmēr būs vecāki, kurus pārmācīt būs nereāli. Tā ir problēma, atzīst centrā sastaptie pašvaldību sociālie darbinieki. Piemēram, Iecavas novada pārstāve Baiba Rudzroga stāsta par nesenu gadījumu, kad bija aizdomas, ka bērna tēvs dēlu fiziski soda.

"Devāmies pie bērna uz mājām, jo bija aizdomas, ka tēvs fiziski iespaido dēlu. Tēvs atklāti teica, ka viņš pats ir sists un sitīs, pērs savu bērnu, jo citādi izaudzināt cilvēku nevarot. Vēlāk jau sarunā ar bāriņtiesu un policiju viņš to noliedza. Bērns joprojām baidās rādīt vecākiem dienasgrāmatu, jo visvairāk viņš tiek pērts par sliktām sekmēm skolā. Ģimene šobrīd ir Bāriņtiesas redzeslokā, " stāsta Rudzroga.

Īsti normāla es neesmu izaugusi

"Man bija 10 gadu, kad pateicu tēvam, ja viņš vēl reizi pacels pret mani roku, dabūs pretī. Viņš laikam nobijās un vairs netiku pērta," atminas Daina. "Taču īsti normāla es neesmu izaugusi. Jā, man ir izglītība, ir darbs, ir it kā normāla dzīve, bet kaut kur smadzenēs ir vieta, kur tas viss ir noglabāts. Esmu ļoti ļaunatminīga, atceros visus savus pāridarītājus, pat no pašiem skolas pirmsākumiem. Man ir bišķīt dusmas uz šo pasauli."

"Protams, ka bērni izaicina un pārbauda vecākus. Taču vecākiem ir jāspēj kontrolēt emocijas. Ir metodes, kuras iespējams apgūt. Ir resursi, kur meklēt palīdzību, kur lasīt, uzzināt bez maksas. Ir vecāki, kas mums zvana, vaicā, sūta jautājumus e-pastā uz paligsvecakiem.lv," stāsta "Centrs Dardedze" pārstāve Laura Januševičiene.

"Pie mums Latvijā jānomainās paaudzēm, lai izskaustu pēršanu. Ja kādreiz pēršana bija tāda kā tradīcija, tad tagad tā ir kā sekas laika trūkumam. Tas ir vecāku izmisuma solis, jo vienkārši konkrētā situācijā vairāk nav laika risināt to, kas tobrīd notiek," spriež centra psiholoģe Kristīne Jozauska. Taču bērna audzināšanai ir jāveltī vairāk laika. Tad arī rastos citādi situācijas risinājumi.

"Vecāki nepazīst savus bērnus! Nepazīst viņu dzīvi. To es redzu ikdienas darbā. Un vēl - mans personīgs novērojums - cik daudz vecāku bērnudārzā, izņemot bērnu, apvaicājas audzinātājām - kā bērnam gāja? Bet arī tas ir veids, kā mēs iepazīstam savu bērnu!" stāsta psiholoģe.

Dainai bērnu nav, taču reiz tie būs, un viņa cer būt laba māte. "Vecākiem nesen pateicu, ko es domāju par viņu audzināšanas metodēm. Māte atzina, ka jā - tā nebija pareizi darīt. Bet dzīve deviņdesmitajos gados bija tik nabadzīga un sarežģīta, ka toreiz viņai tā laikam bija vieglāk. Tas gan vienalga manus vecākus neattaisno. Nu, jā. Sīkais rupucis ar apdauzīto pašapziņu visu atceras."


Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!