Foto: Shutterstock
2020. gada vasarā Latvijā noslīka septiņi bērni – viņi visi bija jaunāki par četriem gadiem. 21 noslīkušais 2020. gadā bija jaunāks par 24 gadu vecumu, bet pandēmijas gadā ūdens kļuva par galveno bērnu nāves gadījumu cēloni, apsteidzot ceļu satiksmes negadījumu statistiku. Kas notiek? Kādēļ Latvijas valsts iestādes spītīgi "gremdē" finansējumu, ko varētu novirzīt kvalitatīvām peldēšanas apmācību programmām, un vai ir iespējams nepieļaut traģēdijas ūdenī?

Pieaugušo statistika neizskatās labāk. Pagājušogad vien noslīkuši 128 cilvēki, kas ir par 24% vairāk nekā gadu iepriekš. Rādītājs ir piecreiz augstāks par Eiropas vidējo. Un runa ir tikai par tiem gadījumiem, kad VUGD glābēji paši ir bijuši klāt nāves iestāšanās brīdī, tas ir, gandrīz divreiz mazāk, salīdzinot ar reālo gadījumu skaitu.

"Šis negadījumu skaita pieaugums ir daļēji izskaidrojams ar to, ka vasara bija ļoti karsta, bet Covid-19"pandēmijas gadā vairākumam cilvēku nebija iespējas aizbraukt nopeldēties uz ārvalstīm," stāsta Latvijas Peldēšanas federācijas galva Aivars Platonovs, "baseini ilgi bija slēgti, bet dabiskās ūdenstilpnes mums pārsvarā ir nedrošas. Mēs redzam, ka statistika katrus trīs līdz četrus gadus pazeminās, bet pēc tam atkal pieaug. Tas norāda, ka pie mums nav sistemātiskas pieejas problēmai. Cilvēki noslīkst, valsts iestādes saceļ trauksmi, bet negadījumi grimst aizmirstībā... Valdība netiecas uz plānveidīgu statistikas pazemināšanu. Valstīs, kur tiek praktizēta nopietna pieeja, šādu traģisku uzliesmojumu nav."

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!