"Mūsu omīte Juta "Lejnieku" mājās šo 100. dienas nosacījumu vienmēr ievēroja. Bija gadi, kad zeme jau bija iesilusi un šīs tradīcijas piekopšana izdevās itin viegli," piebilst "Zutiņu" saimniece, "tomēr atceros gadus, kad uz to brīdi vēl valdīja krietns aukstums un zirņu sēšana izvērtās par īstu izturības pārbaudījumu. "Aizej, atnes, uzsegsim plēvīti", tā omīte noteica, sūtīdama mani uz šķūni."
Taujāta, kāpēc jāievēro šī senā zirņu sēšanas tradīcija gada simtajā dienā, saimniece min šādus aspektus:
- "jo tā ir mūsu senču piekopta un viņi jau nu gan zināja, ko dara!
- jo tā ir lieliska iespēja tikt pie gataviem zirņiem daudz ātrāk kā citiem;
- zirņi tik tiešām nebūs tik tārpaini kā vēlāk sētie, jo ap to ziedēšanas laiku visi kukaiņi vēl nebūs attīstījušies un tīri fiziski nepaspēs sadēt oliņas;
- jo zeme vēl mitra, un tieši mitrums ir vajadzīgs, lai zirnis labi piebriestu un ātri izdzītu asnus."
Kā atzīst Beirote, viņu saimniecībā 100. dienu joprojām ievēro saldo jeb cukurzirņu sēšanai. "Tie tiek sēti ar rokām nelielos apjomos agru ražu iegūšanai, un te tradīcijas lieti sader ar vēlmi ātri tikt pie zirņu pākstīm," atzīst "Zutiņu" saimniece. Viņa stāsta, ka vēsā laikā viņi uzvelk pāri sējumiem agroplēvi. Zemnieku saimniecībā vairāk kā 20 hektāros tiek audzēta arī zirņu šķirne "Retrija". Kā raksturo Beirote, šī šķirne ir Latvijas lepnums: "To vienīgo šobrīd drīkst dēvēt par "lielajiem Latvijas pelēkajiem zirņiem", jo tie aizsargāti Eiropas līmenī līdzīgi kā mūsu Jāņu siers vai Carnikavas nēģi."
Viņa gan atzīst, ka tā kā platības ir lielas, tad, protams, gada simtajā dienā neizdodas apsēt visu, tiesa, tiek darīts viss iespējamais, lai lielās platības apsētu pēc iespējas ātrāk. Kā skaidro Beirote, tas tiek darīts divu iemeslu dēļ, proti, šādi izdodas nedaudz izvairīties no kaitēkļiem, kā arī zeme vēl ir mitra. "Zirņiem dīgšanas procesā ir nepieciešams mitrums, citādi tie ilgstoši nenāk augšā vai arī mēdz iekalst pusizdīguši, un tā var zaudēt ražu," norāda audzētāja.
Vērtīgi padomi zirņu sēšanā un audzēšanā
Zirņus mērcēt pirms sēšanas vai nē?
"Mūsu atbilde ir – nē," norāda Beirote. Viņa skaidro, ka tam ir divi iemesli, proti, ja to dara agri – 100.dienā – zeme vēl būs gana mitra, lai zirņi sadīgtu paši, bet, ja zirņus sēj vēlāk, kad siltums lielāks un zeme jau apžuvusi – iekaisot izmērcētus zirņus sausā zemē, tiem pusceļā var aptrūkties mitrums un izdzītā sakne vienkārši nokaltīs.
"Izmērcēt var, ja sējam agri un pārliecināmies, ka nākamās piecas dienas pilnīgi noteikti saglabāsies mitrs laiks," piebilst zirņu audzētāja,"ja zirņus sējam sausā laikā, labāk ļaut tiem piebriest zemē pašiem un dīgt dabiskos apstākļos. Iespējams, tas aizņems vairāk laika, bet vismaz būs drošāk." Viņa iesaka arī vēl vienu variantu, proti, zirņus kārtīgi laistīt, kamēr tie uzdīgst. "Zirņiem arī nepatiks smaga māla vai skāba zeme," padomos dalās Beirote.
Kā pareizi sēt zirņus
Kā iesaka "Zutiņu" saimniece, zirņus svaigam patēriņam sēj 3 līdz 5 centimetru dziļumā dobēs vai vagās 7 līdz 10 centimetrus vienu no otra. "Pārāk biezi sasētiem zirņiem pietrūks gaismas, un tiem ātrāk var piemesties pelēkā puve," pamāca Beirote.
"Viss atkarīgs no zemes, kurā tos sējat, bet der atcerēties, ka visi mēs esam dieviņa kustonīši – dzīvs organisms ir arī zirņi, un jebkurai dzīvībai vajag ēst, sevišķi bērnībā, lai izaugtu lieli un stipri," norāda audzētāja.
Taujāta par mēslojumu zirņiem, viņa stāsta, ka zirņi kā jau pākšaugi šinī ziņā ir mazāk prasīgi, jo daļu mēslojuma spēj piesaistīt paši ciešā sadraudzībā ar gumiņbaktērijām, kas dzīvo uz to saknēm. "Lai palīdzētu gumiņbaktērijām savairoties, pirms sēšanas zirņus var apstrādāt, piemēram, ar "Nitragīnu" no BIO līdzekļiem," iesaka Beirote. Viņa laika posmā starp zirņu sadīgšanu un to ziedēšanu iesaka augus palutināt ar mēslojumu, kas satur slāpekli, fosforu un kāliju, jo "zirņi ir ēdelīgi." Ja tomēr augsne ir pietiekami bagāta vai tajā pirms sēšanas iestrādāts dabīgais mēsojums, Beirote iesaka turpmāk nepārcensties ar mēslojuma devu, jo šādā augsnē neko daudz vairāk nevajadzēs. "Atceramies – pārmēslot arī nedrīkst – viss labums aizies raženos kātos un varenās lapās, bet, diemžēl, ne lielās pākstīs, jo pārlieku mēslotiem zirņiem pākstis riešas vāji!" atgādina Beirote.
Zirņu kārumnieki
"Mēs vairs nezinām, kas šobrīd ir lielāks drauds zirņu ražai – tārpi vai migrējošās zosis," atzīst "Zutiņu" saimniece. Kā stāsta zirņu audzētāja, zosis gadu no gada atgriežas tieši un zirņu sēšanas laiku, kā arī izposta milzīgas ražas platības. Tās dzīvojas uz apsētajiem laukiem un mielojas ar zirņiem tik ilgi, līdz zirņi ir krietni paaugušies. "Melnais zosu mākonis izēd sējumus. Vietās, kur zosis uz lauka nakšņo, zeme ir tā noplicināta, ka zāle vēl ilgstoši nespēj sadīgt, tostarp arī zirņi, ja kāds vēl palicis neapēsts," piebilst Beirote, "un zosis ir ārkārtīgi bezbailīgas un gudras, katru gadu viņas atgriežas arvien lielākā skaitā uz to pašu veco zirņu vietu."
"Lai aug un izdodas!" visiem "Tavs Dārzs" lasītājiem novēl "Zutiņu" saimniece.
