Kā uzsver muzeja pārstāve, koka ledusskapis Liepājas muzeja krājumā nonāca, pateicoties Liepājas teātra aktrisei Sigitai Pļaviņai.
Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla norāda, ka līdz šim šāda priekšmeta Liepājas muzeja krājumā nebija. Vērtīgs ir arī stāsts par mājām "Cīrulīši" Pērkonē, no kurām tas nāk.
Pērkones "Cīrulīši" celti 1930. gadā. Pirmais īpašnieks bijis uzņēmējs Cīrulis. Vēlāk, 30. gadu beigās, namā dzīvoja latviešu strēlnieks un vēlāk dārznieks Krišjānis Karlsons, kuram dārzkopība piederējusi arī Liepājā, Cenkones ielā. Kā pieļauj muzeja darbinieki, ledusskapis, visticamāk, namā atradies jau no ēkas celšanas laika.
Kā norādīja Liepājas muzeja galvenā krājuma glabātāja Rita Krūmiņa, žurnāls "Zeltene" 1931. gada 15. februārī par šāda veida ledusskapjiem raksta, ka tos lieto saldējumu, dzērienu, ievārījumu, cepešu un citu pārtikas produktu glabāšanai.
Skapja pagatavošana bijusi vienkārša. Lietoti biezi priežu dēļi, kuri ļoti cieši salaisti kopā, spundēti. Skapja sienas, griesti un durvis veidoti dubulti, ar lielu starpu, kura piepildīta ar kādu no izolācijas materiāliem. Skapja lietderīgums lielā mērā bijis atkarīgs no tā, cik labi taisītas bijušas durvis, lai skapī neiekļūtu ārējais siltais gaiss.
Savukārt skapja iekšpusē tika likti dēļu plaukti ar izurbtiem apaļiem caurumiem katrā plauktā gaisa cirkulācijai. Apakšējā pusē ierīkoja atvilktni, labi kopā salaistu, iekšpusē izsistu ar cinkotu skārdu un caurumiem grīdā aukstā gaisa iekļūšanai skapī. Atvilktnes apakšā vai sānos veidoti caurumi (ar tapu) izkusušā un sasilušā ūdens novadīšanai.
"Uz dēļu plauktiem tad arī novieto uzglabāšanai vai sasaldēšanai nolemtos produktus. Tīrības labad skapi no iekšpuses izsit ar cinkotu skārdu, bet no ārpuses nokrāso ar eļļas krāsu. Gadījumos, kad vajadzīga sevišķi zema temperatūra, ledum pieliek klāt sāli vai skapī novieto ķīmiskus, aukstumu radošus maisījumus. Ja mūsu mājsaimniecībā mākslīgam aukstumam piegriezīs lielāku vērību, tad arī karstā vasaras laikā varēsim uzglabāt svaigus produktus un atspirdzinošus dzērienus", teikts žurnālā "Zeltene" 1931. gada 15. februārī.
