Papardes ir īsts Līgo svētku simbols – tās tiek izmantotas ne tikai dekorēšanā, ievītas Līgo dziesmu pantiņos un dzejoļos, bet arī tradīcijās, piemēram, slavenā papardes zieda meklēšanā. Kādi ir izplatītākie mīti par šo augu un kas ir patiesība, stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes profesore Inga Straupe.

Kā stāsta profesore, papardes ziedēšana vienu reizi gadā ir viens no lielākajiem mītiem, kas apvij noslēpumainos papardes augus. Arī viņai ikdienā bieži nākas to atspēkot, kad botānikas gudrības universitātē apgūst topošie veterinārārsti, mežzinātnieki un ainavu arhitekti.

Noslēpumainie un senākie planētas augi


Papardes vienmēr bijušas noslēpumaini augi, turklāt – to sākums stiepjas ļoti tālā pagātnē, Paleozoja ērā. Tajā laikā papardes bija gigantiski un izmēros iespaidīgi kokaugi. Kā liecina atradumi, paparžu stumbra diametrs bijis vismaz 2 metri, savukārt augstums bija vismaz 40 metri, veidojot savdabīgus paparžu mežus. Kā skaidro Straupe, līdz mūsdienām papardes kā milzīgi kokaugi gandrīz nav saglabājušās un mēs Latvijā zinām papardes kā lakstaugus. Dažviet pasaulē atrodamas arī kokveida papardes, piemēram, tuvākā vieta, kur tās nācies redzēt parkos un to augstums ir lielāks par cilvēka augumu, ir Anglija un Portugāle – Azoru salas.

Viņa arī atzīmē, ka cilvēkiem jau sen ir pastiprināta interese par papardēm un tieši veidu, kā tās vairojas. Papardes neviens neredz ziedam, bet tās tomēr aug, attīstās un veidojas jaunas papardes. Kā skaidro Straupe, mīts par papardes ziedēšanu ir radies, jo cilvēks nekad nav redzējis, kā tā zied. Proti, cilvēki novēro citus augus, kuri uzzied, pēc tam augs nes augļus un no to sēklām veidojas jauna augu paaudze, un pieņem, ka līdzīgi varētu ziedēt arī paparde. Papardes noslēpumainība ir tās lielākais šarms.

Papardes vairošanos var redzēt tikai zem lapām


"Kad mēs ar studentiem botānikas studiju kursa ietvaros esam apskatījuši baktērijas, aļģes, sēnes, ķērpjus, sūnas un nonākam līdz papardēm, es viņiem parasti saku: "Man jūs ir jāsatriec! Papardes tiešām nezied!" Jāņu nakts mistērija, kad cilvēki dodas meklēt papardes ziedu, ir tikai tradīcija. Taču nekas nav zaudēts, jo, lai redzētu papardes vairojamies, jums būs jāiet papardēs un jāguļas zem tām," ar vieglu humoru skaidro Straupe.

Lielākajai daļai paparžu vairošanās vienības jeb sporas veidojas lapu apakšpusē. Zem lapām ir speciāli veidojumi, ko sauc par soriem, kuros iekšā ir mazas putekļveida vienībiņas – sporas. Tām izkaisoties, izaug jaunas papardes. Kā atzīmē profesore, papardes attīstības cikls ir ļoti sarežģīts, un tas nav tik vienkārši, ka spora izkrīt un uzreiz veidojas jauna paparde. Sākumā veidojas sirdsveida plātnīte, ko sauc par protalliju, un uz protallija virsū ir sievišķie un vīrišķie vairošanās orgāni. Tiem, kā skaidro profesore, ir ļoti nepieciešams ūdens, lai dzimumšūnas varētu saplūst, tādēļ paparde ir atkarīga no dažādiem nokrišņiem. Tikai pēc tam, kad ir notikusi dzimumšūnu saplūšana, veidojas jaunais papardes augs. Papardes ir augi, kuri arī vairojas ar sakneņiem, tādējādi mežos veidojot lielākas audzes.

Kā skaidro Straupe, vienas no "vaininiecēm", kuru dēļ cilvēkiem šķiet, ka viņi ir redzējuši papardes ziedu, ir papardes, kuras ar lapām veido piltuves formu. Viena no šādām papardēm ir strauspaparde, kas ir iecienīta apstādījumos. Tai veidojas izgrieztas lapas, kas ir sakārtotas kā piltuvē, un speciāli viducī izaug lapas, kas ir ļoti cietas, klātas ar sporām un vizuāli atgādina strausa spalvas. Tā kā papardes lapas aug kā piltuve, lapu iekšējā daļa ir gaišāka, jo saules gaisma tām nepiekļūst un nepietiekamā daudzumā veidojas hlorofils, līdz ar to tās kļūst bālas. Ja gaišā vasaras naktī ieskaties strauspapardes rozetē, liekas, ka tur ir gaišāks un gaismiņa nāk laukā. Kā norāda profesore, šī iemesla dēļ strauspaparde ir viena no papardēm, kuras dēļ cilvēki domā, ka Jāņu naktī, kad diena ir garāka par nakti, papardes zied.

Patiesība par papardes ziedu
Foto: Shutterstock

Latvijā – vismaz 30 sugas ar savdabīgām īpašībām


Ppardes ir dažādas un to izskats ir ļoti atšķirīgs, piemēram, Latvijas dabā vien ir sastopamas aptuveni 30 sugas. Lielākās papardes Latvijā ir 2 metrus garas un konstatētas Slīteres nacionālajā parkā, jo tur ir gravas un mitrs mikroklimats, kas papardēm ļoti patīk. Divmetrīga var būt gan ērgļpaparde, gan ozolpaparde.

Kā skaidro profesore Inga Straupe, interesantākā paparde Latvijas mežos ir ērglpaparde. Tā ir visbiežāk sastopamā paparde, augsta, uz gara kāta, uz kura veidojas liela trijstūrveida izgriezta lapa. Profesore norāda, ka šī lapa atgādina putna spārnu, kam par godu arī papardes nosaukums. Ja šo garo kātu pārgriež šķērsām, iekšpusē redzams siluets, kas atgādina ērgli, kādu to parasti ataino ģerboņos. Ērgļpaparde ir bieži redzama ne tikai mežos, bet arī mežmalās un meža pļavās. Turklāt ērgļpaparde ir augs – kosmopolīts, kuru var sastapt visos pasaules kontinentos. Straupe arī ieskicē raksturīgākās īpašības papardēm, piemēram, ērgļpapardes sakne irdina augsni. Tā galvenokārt vairojas ar sakneņiem, veģetatīvi un irdina augsni, veicot līdzīgas funkcijas, kā to dara sliekas lauksaimniecības zemēs.

Profesore arī atzīmē, ka visas papardes izdala gaistošas vielas, ko sauc par fitoncīdiem un kas nomāc vai nogalina mikroorganismus. Tieši šī iemesla dēļ paparžu audzēs ir ļoti tīrs gaiss un tajās nav nekādu mikroorganismu. Ne velti ērgļpapardi bitenieki liek bišu stropos ziemā, jo fitoncīdi nomāc slimības, kas ir bīstamas bitēm. Ērgļpaparžu lapas varam likt rudenī ābolu, bumbieru kastēs, jo fitoncīdi palīdz labāk saglabāties augļiem ziemā. Fitoncīdi nosaka arī paparžu specifisko smaržu.

Kā uzsver Inga Straupe, papardēm ir ļoti interesanti nosaukumi. Piemēram, melnā ozolpaparde jeb vīrpaparde, ir arī sievpaparde. "Lai būtu dzimumlīdztiesība, vajag abus," smejot piebilst profesore. Gan vīrpaparde, gan sievpaparde veido lapu rozetes, piltuves. Turklāt – mežos bieži vien atrodas blakus. Vīrpaparde ir daudz rupjāka, bet savukārt sievpapardei lapa ir izgriezta tik smalki, ka atgādina mežģīnes. Ir sastopamas arī tādas papardes, ko sauc par čūskmēlītēm, ķekarpapardēm, saldsaknītēm un daudzas citas.

Speciāliste brīdina, ka papardes varbūt arī indīgas. Piemēram, melnajai ozolpapardei jeb vīrpapardei ir indīgi sakneņi. Šie sakneņi kopš seniem laikiem ir izmantoti medicīnā, mūsdienās homeopātijā. Galvenokārt ar šo sakneņu vielu palīdzību savā laikā cilvēki atbrīvojās no lenteņiem – bīstama zarnu parazīta. Taču melnās ozolpapardes lapas ir ļoti labas pret reimatismu. Viņa mudina mežā saplūkt šīs papardes lapas un likt mājās zem palaga, lai nesāpētu mugura.

Plūkt vai neplūkt?


"Daļa no paparžu sugām ir aizsargājamie augi, bet tās ir reti sastopamas un cilvēki parasti tās ļoti reti pamana. Nav bažas, ka cilvēks Jāņu zāļu pušķī varētu pēkšņi saplūkt aizsargājamas papardes, jo tās slēpjas. Taču es neiesaku plūkt papardes likšanai vāzē. Tā kā papardes ir seni augi, viņām nav īpaši laba dzīvotspēja noplūktā veidā un viņas ne visai labi uzsūc ūdeni, tādēļ ātri novīst. Iesaku neplūkt papardes, bet doties tur, kur tās aug, baudīt raksturīgo paparžu smaržu un mēģināt saskatīt sporas, kas ir lapu apakšpusē. Tā arī būs gana liela romantika Jāņu nakts mistērijai, jo lielāka nozīme ir piedzīvojumam, kad dodamies meklēt "ziedu", kas mūsos raisa dažādu emociju sajaukumu," stāsta Straupe.

Jāņuzāļu pušķiem profesore iesaka plūkt lauku puķes, jo tās ir labāk piemērotas turēšanai vāzē, bet meža augus tam neizmantot. Tiesa, viņa piebilst, ka jau ir cits stāsts par meža pusparazītaugiem, kuri paši neprot ūdeni uzņemt un ņem to no citu augu saknēm. Tas vairs nav stāsts par papardēm.

Source

DELFI Tavs Dārzs

Tags

Dārzs Jāņi Latvijas Lauksaimniecības universitāte
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form