Lai arī daudz diskutēts par pīlādžu piemērotību pilsētvidei, speciālists skaidro, ka tos noteikti varot stādīt arī pilsētā, tikai tādā gadījumā jāizvērtē konkrētie augšanas apstākļi, izvēloties atbilstošu pīlādžu sugu.
Jau no seniem laikiem pīlādzis, kas dēvēts arī par sērmūksli, cermūksli, pīleņģi un puceni, latviešu sētās vienmēr ir stādīts, lai pasargātos no ļaunajiem spēkiem, raganām un velniem. Joprojām pīlādzis saistās ar aizsardzību, un tā nav sliktākā ideja pilsētas apzaļumošanai, it īpaši tāpēc, ka tie dekoratīvi izskatās ne tikai vasarā, bet arī ziemā ar apsnigušiem košo ogu ķekariem, ar kuriem varēs mieloties putni, kuru, kā zināms, Rīgā netrūkst.
Speciālists skaidro, ka K. Barona ielas apstādījumiem piemērotākais varētu būt Zviedrijas pīlādzis (Sorbus intermedia) – tā lapas ir sekli, asi un noapaļoti daivainas, tumši zaļas, apakšas – sudrabotas, dekoratīvas. Ļoti laba ziemcietība un slimībizturība. Iztur arī sausākus augšanas apstākļus. Īpaši labvēlīgos apstākļos var sasniegt 7– 10 m augstumu. Latvijā šis pīlādzis ir plaši izplatīts tieši pilsētu ielu apstādījumos, jo labi pacieš piesārņoto gaisu, domājams, tas tiks izvēlēts arī šajā gadījumā.
Kas attiecas uz pīlādžu stādīšanu pilsētā, jāņem vērā, ka nedrīkst līdz pašam stumbram ieklāt ūdens necaurlaidīgu segumu, piemēram asfaltbetonu. Vislabākais variants ir rets bruģis ar ūdens caurlaidīgu drenējošu pamatu un šķirbu pildījumu. Vēlams stādīt kvalitatīvus dižstādus un pirmos gadus pēc iestādīšanas tiem dot papildu mēslojumu, tāpat jāseko līdzi, lai jaunajiem kokiem netraumētu mizu, tā par pīlādžu stādīšanu pilsētvidē stāsta Zilvers.
