Foto: Māris Morkāns
Pārpārēm un vēl mazliet – šķiet, tie būs īstie vārdi, runājot par rudens lapām. Ik gadu Rīga tajās slīkst šī vārda burtiskā nozīmē. Sētnieki šķendējas un bendē muguru, kaimiņi cenšas pārmest lapas otrpus sētai. Dedzināt nedrīkst, aprakt – slinkums. Bet var nodot! Nedēļas nogalē "Delfi" apmeklēja vienu no populārākajiem lapu savākšanas punktiem Pārdaugavā un novēroja īstas rudens kaislības.

Astoņdesmitajos gados Bruņinieku ielā ik pa laikam varēja vērot aizraujošu ainu: spārnoti cilpojošu jauno un brīnišķīgo Krievijas mūzikas kritiķi Artēmiju Troicki ar atkritumu maisu pār plecu. Tolaik viņš kopā ar Jāni Šipkēvicu un Juri Podnieku Latvijas Televīzijā vadīja raidījumu "Videoritmi". Kādā no pagalmiem dzīvoja Troicka Rīgas mūza, dodot viņam uz laiku patvērumu. Stingri pēc grafika kursējošā atkritumu mašīna ar tai vien raksturīgo dārdēšanu jauca starptautiskās savienības rīta romantiku – kurš nogulēja, tas nokavēja.

Līdz 2000. gadu sākumam, cīnoties ar žurkām un centra ielām nepiemērotiem skatiem, Rīgas vecajos kvartālos atkritumu konteinerus nelika. Toties tur, kur pieturēja atkritumu mašīna, dzīve virmoja. Kaimiņi tikās un runājās, iepazinās no jauna. Te varēja kārtīgi apskatīt svaigi modušās meitenes bez kosmētikas un novērtēt puišus pēc viņu muskuļu spēlēm. Ziņkārīgas večiņas apsprieda katra maisa saturu un to, kas slēpjas zem kaimiņienes steigā uzmestās jakas. Bargie sētnieki acīgi vēroja, lai garām "kasei" nepaskrietu pat mazākais konfekšu papīriņš, un visus nokavējušos sūtīja mājās.

Un tad rīta izpriecas beidzās. Drūmi zaļos plastmasas konteinerus atzina par pieņemamiem, par žurkām izvēlējās nedomāt... Tomēr pirms astoņiem gadiem Rīgas dome, diez vai prātojot par pasākuma dziļi sociālo kontekstu, atkal pilsētniekiem noteica tikšanās vietas – kritušo rudens lapu un zaru savākšanai.

Tikšanās vieta – atkritumu izvedējs

Dedzināt nedrīkst! Policija un pašvaldība par to varēja skandēt, līdz mute sausa, tomēr izrādījās, ka ar sodiem un ekoloģisko katastrofu tautu nobiedēt nevar. Neviens nesteidza kritušās lapas vest uz izgāztuvi, vēl jo vairāk tādēļ, ka tur par šo pakalpojumu prasīja naudu. Vieni lapas apraka dārzā, citi nakts aizsegā veda uz parkiem, mežiem un kapiem, dzenot izmisumā vietējos sētniekus.

Noguruši ķert un sodīt pārkāpējus, pašvaldībā nolēma iet citu ceļu. Ideja par centralizētu kritušo lapu savākšanu strauji iemantoja popularitāti. Cilvēki atkal sākuši tikties noteiktajā vietā. Atkal komunicē, cits citam palīdz, bet lapkriša kulminācijā pat stājas rindās... Šaurajā laukumiņā šķirties nespēj nobružāts fordiņš un smalks rendžrovers. Dažādu tautību un sociālo slāņu rīdzinieki atkal ir kopā – samiegojušies, naktsmiera saņurcītiem matiem, bez kosmētikas, basām kājām, kas steigā ieautas krokšos... Citiem vārdiem – vienkārši cilvēki.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!