"Katram kokam, kas iestādīts Likteņdārzā, ir savs stāsts. Varbūt kādiem tas ir skumjš, jo koki stādīti par godu vecākiem vai vecvecākiem, kuri reiz tika izsūtīti uz Sibīriju, varbūt aiz tiem ir vēl kāds cits skumjš notikums," stāsta Likteņdārza galvenā dārzniece un saimniecības vadītāja Benita Peciņa, piebilstot, ka dārzs ir sadalīts trīs zonās: pagātnei, tagadnei un nākotnei. Un nākotnes zonā nav ne miņas no bēdām un skumjām. "Nākotnes zonā ir izveidojies pasakains parks ar kociņiem, kurus sastādījušas jaunās ģimenes par godu laulībām vai bērniņa nākšanai pasaulē. Par godu priecīgiem notikumiem! Tieši to arī vēlamies – lai parks nebūtu tikai par skumjām, bet arī skatījumu nākotnē. Koks, kas tiek iestādīts, ir paliekošs un dārzā būs vēl ilgi pēc cilvēka aiziešanas mūžībā."
Pašlaik gan savu kociņu jaunajām ģimenēs Likteņdārzā iestādīt nav iespējams, jo parka teritorija jau ir piepildīta. Taču koka vietā var iestādīt paša sagādātu parka rozi. Jau pavisam tuvā nākotnē pie katras iestādītās parka rozītes plānots pielikt klāt arī stādītāju iniciāļus vai rozes nosaukumu, lai pēc vairākiem gadiem ģimene, iespējams, jau kuplākā lokā varētu atkal apraudzīt Likteņdārzu un savu iestādīto rozi.
Kopumā Likteņdārzā mājo 2644 kokaugi un krūmi (ieskaitot rozes un viršus). Pārsvarā memoriālā dārza teritorijā aug tradicionālie Latvijas koki – priedītes, baltegles, ozoli. Tur atrodamas Japānas lapegles, kas ir kompaktākas un ar dikti interesantiem čiekuriem, kā arī, protams, neiztikt bez latviešiem sirds tuvās liepas un pīlādža. Tāpat parkā slejas arī sarkanais ozols, kas ir apbrīnas vērts savu šķelto lapu dēļ, un zaļmizas kļava.
Sava goda vieta Likteņdārza Draugu alejā ir ābelēm, kas sastādītas ap bruģakmens ceļu, kurā iegravēti tūkstošiem vārdu kā simbols latvju tautas kopībai. Pirmās ābelītes dārzā iestādītas 2008. gadā, taču pašlaik aleju ieskauj jau 77 ābeles, starp kurām atrodas arī tādas iemīļotas ābeļu šķirnes kā 'Sarkanais cukuriņš', 'Sīpoliņš', 'Baltais Dzidrais' un rožābele. Turklāt rudenī augļkoku ražu Likteņdārzā var notiesāt jebkurš apmeklētājs. Likteņdārza dārzniece uzsver – par ābeļu aleju jāpateicas zinātniecei un pētniecei Mārai Skrīvelei, kura aktīvi iesaistījās gan alejas veidošanā, gan ābeļu kopšanā.
Lai gan dārza galvenajā lomā ir koki un krūmi, pamazām Likteņdārzā uzplaukst arvien vairāk puķudobju, turklāt dārzniece uzsver – nākotnes plāni ir vasarā ziedošo augu sortimentu vēl krietni papildināt. "Dārzs bez puķēm ir skaists, taču nav tik košs. Vēlamies, lai cilvēki atbrauc un viņiem ir interesanti šeit pastaigāties, lai aizbrauc prom ar priecīgu prātu, tādēļ papildināsim dārzu ar skaistām un košām krāsām, piemēram, arī hortenzijām."
Pagājušā gada pavasarī Likteņdārzā tapa arī puķu pļava, kurā sasētas pļavas puķu sēklas. Tā tiek pļauta divreiz gadā – agri pavasarī un rudenī, pēc puķu un smilgu augu noziedēšanas. Šogad, līdz ar silto rudeni, pļava tika nopļauta vien oktobra sākumā, lai puķu sēklas paspētu iesēties un jau nākamgad ziedētu atkal. Īpaši skaisti pavasarī zied pēterenes un gaiļbiksītes, kas turklāt arī lieliski smaržo.
Dārzniece Benita pastāsta, ka Kokneses pusē augsnē bieži sastopams liels dolomīta slānis un auglīgā augsne pieejama vien plānā kārtiņā, tādēļ dažviet kokus nākas pārstādīt, tiem izrokot lielāku bedri, kurā ievietota ielabota augsne, lai augs varētu ieaugties un tālāk dzīt jau savas stiprās saknes.
