Kā tapa strūklaka
"Ja ir daudz naudas un pašam netīk daudz muguru locīt, var rīkoties vienkārši – izsauc daiļdārznieku vai ainavu arhitektu, samaksā, tad aicini ciemos draugus un lepojies ar svešām spalvām. Mēs savu dārzu izdomājām un izveidojām paši no viena gala līdz otram. Juris, mans vīrs, bija zemessargu bataljona komandieris, un tajā pavasarī viņš devās izdienas pensijā. Nu bija īstais laiks ķerties pie zemes darbiem. Dārziņš mums maziņš, tikai 1800 kvadrātmetru, tāpēc sīki jākalkulē, kurā vietā ko novietot vai stādīt," stāsta alūksniete Maija Kļaviņa.
Šajā vietā ir ļoti mālaina zeme, tāpēc vispirms nopirkuši deviņas kravas melnzemes. Tā kā Jurim patīk akmensdārzi, iegādājušies arī vienu kravu akmeņu. Sākums bijis grūts, Juris racies pa dārzu augām dienām visu vasaru. Tā darbojoties, arī pamazām radusies precīza apjausma, kādu viņi gribētu savu dārzu redzēt. Juris vēlējies strūklaku. Ceļojot pa dienvidu zemēm, tās redzamas ik uz soļa, bet Latvijā – uz divu roku pirkstiem saskaitāmas. Juris paštukojis, palasījis žurnālus un nonācis pie secinājuma, kā tā nav nekāda ķīniešu ābece.
Lielākā problēma – ūdens. Izrakuši bedri baseinam, taču, gandrīz pilsētas centrā dzīvojot, pašiem savas piekļuves ūdenim nav, bet pilsētas ūdensvada izmantošana dārza baseinam šķitusi par dārgu. Jāizveido tāda sistēma, lai ūdens cirkulētu pa riņķi, lai būtu mazas noplūdes. Jurim tas izdevies. Tagad par elektrību, kas darbina sūkni, ir jāmaksā pat vairāk, nekā par ūdeni. Bet skaistumu var dabūt pēc pasūtījumu – nospied pogu, un strūkla traucas pretī debesīm!
Samteņu maigais skaistums
Kamēr Juris būvēja kaskādi un "stādīja" dārzā akmeņus, rūpīgi meklēdams katram īsto vietu, Maija pievērsās puķu audzēšanai. Mazdārziņš ar gurķiem, tomātiem, kartupeļiem un citām ēdmaņām saruka arvien mazāks, līdz sarāvās gluži sīks un paslēpās aiz mājas stūra. Plāniņa vidus tika atvēlēts puķēm.
"Nav jau gluži tā, ka, par vēdera priekiem mēs nemaz nedomātu. Rokas stiepiena attālumā no pilsētas manas māsas ģimenei pieder zemnieku saimniecība. Viņai ir daudz zemes un laba sirds. Uz turieni tad pārcēlās arī mūsu kartupeļi, bet vietā nāca... sākumā dālijas. Kad tuvojas rudens, tās zied tik brīnišķīgi, bet ziemas sākumā ir liela ņemšanās – gumi jānovāc, jānes uz pagrabu, bet pavasarī jāsāk viss no gala," sava puķu dārza sākumposmu atceras Maija.
Tagad Kļaviņu dārzā dāliju ir maz. Vairāk vietas atvēlēts daudzgadīgajām un daudzkrāsainajām rudbekijām, ehinācijām, čīkstenēm, hostām, raspodiņiem. Darba mazāk, bet krāsu un prieka netrūkst. Diemžēl Maijas krāšņās rozes pagājušās ziemas salu nepārdzīvoja. Tik ļoti žēl, ka jaunas vietā viņa vēl nav iestādījusi. Varbūt nākamgad?
Maijas beidzamais atklājums ir samtenes. "Zied gandrīz visu vasaru. Vajag tikai nogriezt vecos ziedus, un dārzs atkal izskatās svaigs un krāšņs. Tieši pateicoties samtenēm, atklāju, ka dārzā labāk izskatās nevis mazi puķu kumšķīši, bet lielāks laukums vienas krāsas ziedu," priecājas Maija. Tam, kas rakstīts uz puķu sēklu paciņām, gan ne vienmēr varot ticēt. Maija nopirkusi zemo samteņu sēklas, kas nevajadzētu stiepties augstāk par 15 centimetriem, bet tās izaugušas garas jo garas – pat līdz 45 cm.
Lai atzīmētu savas laulības 40 gadu jubileju, šovasar Maija izveidojusi puķu dobi burta K formā – tātad par godu Kļaviņu ģimenei. Varbūt nākamgad dzims atkal kāda jauna ideja?
Dārza ķēniņš – astoņkājis
Ja Maija ir neapmierināta ar samteņu garumu, tad Jurim savukārt ir ko teikt par ķirbjiem: "Ķirbjus mēs audzējam uz komposta kaudzes. Turpat atrodas vieta arī kādam tomātam, gurķēnam, kabacim. Ja stādus vēl aplaista ar nātru vircu, tad par augšanu un briešanu nevar sūdzēties. Maijas māsas saimniecībā nātrēm ir atvēlēts savs kaktiņš – saplūcam tās, sabāžam lielā toverī, aplejam ar ūdeni, vāku virsū, un uz nedēļu atstājam nostāvēties. Smaka diezgan atbaidoša, toties vērtīga manta!
Taču atgriezīsimies pie ķirbjiem! Uzturā man patīk lietot vidējos ķirbjus – ja pirmdienā nošņāpj gabalu, tad lai otras nedēļas svētdienā varētu beigt. Tādas sēklas arī iegādājos. Dažus gadus viss notika kā paredzēts. Pat skaistāko dārzu vērtēšanas komisijas īpaši uzteica mūsu komposta kaudzes "apstādījumus". Bet pērn pēkšņi vidējo vietā izauga lielie – svēra pa 50 kilogramiem gabalā! Neesmu nekāds sīkais, bet tos milzeņus ar grūtībām varēja aizstīvēt līdz mājām. Ja tādi ir vidējie, tad kādi būtu lielie?! Gluži vai bail ķirbjus stādīt," smejas Juris.
Šovasar ķirbis kā tāds astoņkājis izpletis taustiņus pa pusi dārza. Cik lieli izaugs dzeltenie bumbuļi? Pagaidām nav ne jausmas...
"Apmēram līdz 40 gadu vecumam mums ar Maiju nebija lielas intereses par dārzu, jo dalījām to ar citiem radiem, paši nebijām sava dārza saimnieki. Bet tad sākām, un, domāju, bez tā vairs neiztikt. Katru rītu izej dārzā un redzi: parādās asniņi, stiepjas, aug, uzzied... Lielāku skaistumu neatrast!" abu Kļaviņu domas izsaka Juris.
