Foto: Ilze Sondore
Nemaz nav jāmēro ceļš līdz nelielajai salai Vidusjūrā, lai nokļūtu saulainajā Maltā. Arī Latvijā ir sava Malta. Jā, retāk saules apspīdēta, toties ar četriem krāšņiem gadalaikiem un čakli iekoptām lauku sētām. Lūk, stāsti par četrām šī gada sakoptākajām sētām Maltas apkārtnē.

Māja ar savu bērzu birzi

Pušas pagasta Peirāgos atrodas māja ar nosaukumu "Birze". Tur saimnieko Valija un Nikolajs Sazonovi, vēsta Rēzeknes novada pašvaldība. Ne velti mājai ir tāds nosaukums – 1927. gadā to sāka celt Valijas vectēvs, turpat pie mājas esošajā kalnā iestādot arī bērzu birzi.

Mājas teritorija izceļas ar dabiskumu. Ir iekopts augļu dārzs, daudz puķu, ziedošo un dekoratīvo košumkrūmu. Saimnieki tagad ir pensionāri, bet sēdēt bez darba nespēj. Valijas sirdslieta ir puķes, ogošana, sēņošana, ceļošana un deja, Nikolaja – bites. Kopā ar vecākiem dzīvo Saules bērns, dēls Jānis, kuram arī patīk skaistums, lauki, puķes, ciemiņi un darboties piemājas teritorijā.

Ģimenē izaudzināti trīs bērni – divi dēli un meita. Aug četri mazbērni, kas vienmēr atbalsta un palīdz, bieži braucot ciemos. Mazbērniem dzeds Nikolajs māca vērtīgu prasmi – strādāt ar tehniku. Savukārt Valija ir jaunu ideju un projektu ģenerators, to realizāciju nododot vīriešu rokās.

Vieta ģimeniskai kopā būšanai

Feimaņu pagastā "Mārtiņmājas 1" ir Babru ģimenes dzimtas mājas. To sāka celt 1981. gadā, un jau pēc septiņiem gadiem, 1987. gadā, tā bija pabeigta, kļūstot par ģimenes miera oāzi. Šobrīd tajā saimnieko mamma Veronika un viņas vecākais dēls Ivars, bet meita Skaidrīte Babre ar vīru Daini un meitām Lauru Mariju un Egiju Terēzi tur pavada visas brīvdienas un atvaļinājumus. Nedēļu nogalēs bieži ciemos brauc arī māsas Erika un Ilze, kā arī brālis Mārtiņš ar ģimenēm, tādēļ mājas vienmēr asociējas ar ģimenisku kopā būšanu.

Lai saglabātu ģimenes senlietas, kas kādreiz kalpojušas kā palīgi dažādos darbos, sētā izveidots neliels muzeja stūrītis, kur savu vietu ir atradis gan mammas vērpjamais ratiņš, gan graudu sētuve, gan tēta alus muca, sviesta kuļmuca, sirpis un citas senas lietas.

Apkārt mājai ir gan augļu koki, gan puķudobes, kuras katru gadu tiek papildinātas, bet visvairāk tajās rotājas dažādas rozes, jo tās Skaidrītei ir vismīļākās puķes. Šobrīd rožu skaits ir nedaudz pāri 20, turklāt tām ir arī savs īpašais stāsts. Piemēram, 'Mariatheresia' iegādāta par godu Skaidrītes meitu otrajiem vārdiem. Tāpat dobēs aug arī mīlestības roze, kuru Skaidrīte kā dāvanu no vīra saņēma 20. kāzu gadadienā, bet citas rozes – par godu meitu krustībām.

Pamazām teritorijā tiek atjaunotas un remontētas ēkas – šobrīd tiek būvēta jauna pirtiņa vecās vietā, kas nu kļuvusi kā vēl viena muzeja stūrīša sastāvdaļa, paslēpusies veco bērzu paēnā.

No dzīvokļa uz laukiem, lai pārvaldītu 14 hektāru platību

Desmit kilometru attālumā no Maltas, braucot uz Pušu vai tālāk, acis piesaista sakopta, gleznaina ainava 14 hektāru platībā. Te mijas uzkalni un lejas. Tuvāk ceļam uz garāmbraucējiem noraugās mājas "Raitīši", kur saimnieko Anita un Valdis Krasnobaji un viņu dēls Raitis.

Šo māju un to saimnieku stāsts aizsācies teju pirms trīsdesmit gadiem, kad jaunā ģimene nolēma pamest ērtu dzīvokli Maltā un doties uz Valda vecāsmātes mājām. Daudzi tad par viņiem pasmējās. Bet saimniekam savs sakāmais: "Ja pats neko nedarīsi, neviens neiedos. Viss paša rokās". Tad nu "Raitīšos" ieguldītais darbs ir šīs dienas rezultāts – labiekārtota, skaista māja, kur savienotas divas ēkas, pagalmā gleznains dīķis, mūsdienīgi apzaļumota piemājas teritorija, pirts, atpūtas zona. Tas viss plešas gandrīz hektāra platībā.

Turklāt katru pavasari viss tiek papildināts, veidots un pārveidots ar jauniem stādiem – vēl interesantākiem un neredzētākiem. No vecās saimnieces veco ābeļu, seno liepu un ogulāju garšas un smaržas vien varam baudīt, ko saimnieki tur lielā cieņā un godā. No pagalma aizsākas dīķu kaskāde, kur pakāpeniski no augšas uz leju tika plānota un veidota dīķu sistēma. Tur pašu priekam tiek audzētas gan visiem zināmas zivis – karpas, līņi, zandarti –, gan tādas, kā platpīri, amūri, mīdijas. Jā, 14 hektāros pietiek vietas arī labības laukam. Kādēļ? Saimnieki smaida un kautrīgi nosaka: "Mums taču govis un teļi jābaro. Visi grib ēst. Ziema gara." Jā, atkal nāk prātā saimnieka teiktais: "Darīt vai nedarīt, viss paša rokās."

Dzimtas mājas jau vairākās paaudzēs

Lūznavas pagastā, divu minūšu braucienā no Lūznavas ciema, klusā meža ielokā, mājās "Kalves", jau vairākās paaudzēs saimnieko Gudeļu dzimta. Saimniecība atrodas aiz aizsargvaļņa, kurš norobežo no auto radītajiem trokšņiem un sadzīviskās steigas. Pārvarot to, uz mirkli aizraujas elpa – viens mirklis un acīm paveras pasakaina lauku idilles aina!

Māja ir mantota no saimnieka vecākiem, kuri savulaik to būvējuši ar savām rokām. Šobrīd ir saglabātas mantotās ēkas, kuras prasmīgi atjaunotas un uzturētas, nezaudējot to senatnīgās vērtības. Sētā ir uzbūvēta lapene ar lielu saimes galdu tās vidū un kamīnu, kur pulcējas tuvi un tāli radi un draugi pēc kapusvētkiem, nozīmīgās gadadienās, latviešu gadskārtu svētku un citos saviesīgu pasākumu ietvaros. "Kalvēs" īpaši tiek svinēti vasaras saulgrieži, saimnieks Jānis Jāņu dienā visus Jāņu bērnus allaž cienājot ar īpašo zivju zupu, tā zina stāstīt lūznavieši! Lapenē smaržo ievāktās dabas veltes tējai. Pagalmu piepilda saimnieka roku darbi – no koka veidoti dekori, saimnieces izlolotie puķu apstādījumi, kuros saglabātas vecmāmuļas puķes, kādas esam pieraduši redzēt vecvecāku sētās, mijoties ar modernajiem augiem, košumkrūmiem un krāšņiem ziediem.

Par to, ka meža dzīvnieki "Kalvēs" jūtas kā savā dabiskajā vidē un dažkārt mielojas ar saimnieku dārza veltēm, saimnieks nedusmojas, tik atteic, ka mēs dzīvojam dzīvnieku teritorijā. Šajos dārzos un apstādījumos tiek audzēts viss, ko vien lauku teritorijā dzīvojošs cilvēks spēj izaudzēt – dārzeņi, ogas, augļi.

"Kalves" savu nosaukumu ieguvušas, pateicoties atjaunotajai smēdei, kurā saglabāti un atjaunoti restaurētie kalēja instrumenti. Arī šis arods saimniekam ir mīļš un tuvs, tas ierādīts arī jaunākajiem dzimtas vīriešiem. Gudeļu pāris – Marija un Jānis – ir paraugs tam, kā ar mīlestību, darba tikumu, cienot un uzturot tradīcijas, ieviešot jauninājumus, saglabājot kultūras mantojumu, ir iespējams radīt miera ostu sev un jaunākajām paaudzēm, kur arī bērni un mazbērni ar prieku iesaistās lauku darbos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!