Foto: Privātais arhīvs
Aiz siltumnīcas sniega kupenas dažviet sasniedz brangu kārtu, bet krokusu manifestācija Raiskuma pagasta "Jaunrūjās" vēl rit pilnā sparā. Vajag tikai saulainu dienu, lai tie parādītu visu savu krāšņumu, bet arī pumpuros krokusi pārsteidz ar savu krāsu daudzveidību.

Zeltziedu krokusu stādījums blakus zilajam Leihtlina krokusam atgādina Ukrainas karogu, tikai zilā krāsa ir maigāka. Maigi rozā unikālais Alatau krokuss arī šogad ir apbrīnas vērts un, kā secina pats selekcionārs Jānis Rukšāns, tad tas, iespējams, šogad būs iedevis vēl kādu sīpoliņu.

Foto: Privātais arhīvs

Jā, ir iznācis arī 1. papildinājums Jāņa Rukšāna enciklopēdiskajam izdevumam "The World of Crocuses", jo piecu gadu laikā kopš tā izdošanas ir atklātas vēl 32 jaunas sugas, to skaitā arī 17 sugas, kas atklātas un aprakstītas ar Jāņa līdzdalību. Ja pamatsējums tika veltīts Latvijas simtgadei, tad šoreiz tas veltīts Ukrainas brīvības cīnītājiem, un pieci eiro par katru pārdoto grāmatu tiks novirzīti Ukrainas karavīru atbalstam.

"Delfi" par krokusiem rakstījuši arī iepriekšējos gados, tāpēc šoreiz vairāk par to, kas zied vienlaikus ar tiem.

Vēlziedes


Izrādās, ka ne tikai krokusiem ir divos gadalaikos ziedošas sugas – pavasarī un rudenī, tādas ir arī vēlziedēm. Jāatzīst, ka rudens vēlziedes daudzveidības, skaistuma un smalkuma ziņā stipri atpaliek no pavasarī ziedošajām, kur tām ir plaša krāsu gamma – baltas, krēmbaltas, dzeltenas, gaiši violetas, sārtas. Protams, acis uzreiz piesaista vienīgā dzeltenziedu vēlziede (C. luteum), kura uzzied tūliņ pēc sniega nokušanas. Ļoti agri sāk ziedēt arī maigi violetā Munzuras vēlziede (C. munzurense). Iespaidīgi zied arī Arņa Seisuma radītais hibrīds Colchicum x regelii 'Jānis' ar krēmdzeltenīgiem ziediem. Nepārspēti krāšņas ir daudzveidīgās Šoviča vēlziedes (C. szowitsii) formas no Turcijas un Armēnijas ar baltiem un violeti sārtiem ziediem.

Foto: Privātais arhīvs

Dzeltenziedu vēlziede

Erantes


Samērā maz pie mums audzē visīstākās pavasara puķes erantes. To vārda salikums nāk no grieķu valodas (er – 'pavasaris' un anthos – 'zieds'). Savvaļā tās aug atsevišķos apgabalos – viena suga Eiropas dienviddaļā, divas – Turcijā, vēl divas Vidusāzijā, citas – Sibīrijā, Japānā un Korejā, bet divas vai trīs – Ķīnā. Vienu sugu Jānis ar Henriku Zeterlundu no Gēteborgas botāniskā dārza atklāja Irānā. No Irānas nāk arī ļoti lielziedainā Kurdistānas erante (E. kurdicum), ko atklājis un pērn aprakstījis Jānis.

Visvieglāk dārzos padodas Eiropas suga – ziemas erante (E. hyemalis). Tā ir viena no mazprasīgākajām puķēm augšanas apstākļu ziņā. Iestādīta dārzā, tā par izplatīšanos nereti parūpējas pati, jo lieliski vairojas pašizsējas ceļā, labprāt aizpildot ne tikai sev atvēlēto vietu.

Erantes ir piemērotas akmeņdārziem, arī krūmu grupām apdobēs. Ziemas erantes, kam savvaļā ziedi ir tīri dzelteni, aug koku un krūmu paēnā, trūdvielām bagātās augsnēs, kur ik rudeni tās kā ar siltu segu nosedz koku lapas. Arī pavasarī tās saņem pietiekami daudz gaismas, bet vēlāk, kad koki salapo, pasargātas no pārlieka karstuma. Ļoti bieži erantes ziedi burtiski izspraucas cauri pēdējam sniegam, it kā izkausējot to sev apkārt. Ziedi parādās augsnes līmenī un it kā sēž smalku lapiņu rozetē, stublājs pamazām stiepjas garumā un, kad ienākas sēklas, ir apmēram 15 centimetrus garš. Tagad izaudzētas vairākas ziemas erantes šķirnes ar pildītiem oranžīgiem, krēmīgiem vai gaiši zaļganiem ziediem. Šīs šķirnes arī ļoti labi jūtas mūsu dārzos.

Cīrulīši

Ziedus raisa arī pirmie cīrulīši. To ziedi, kas nedaudz atgādina mazu lauvmutītes ziedu, sakopoti nelielās, parasti dūmaini violetās vārpās un savvaļā aug upju krastos, gravās, lazdainēs un citviet ēnainās vietās. Tie zied agri pavasarī, kad virsaugi vēl nav salapojuši un līdz ar to neaizsedz saules gaismu, kad zeme vēl ir sniega mitruma pilna.

Vasarā salapojušie virsaugi cīrulīšus noēno, atņem tiem augsnes mitrumu, bet jūnija vidū ne gaisma, ne mitrums tiem vairs nav vajadzīgi, jo cīrulīši jau beiguši veģetāciju, izveidojuši jaunu apakšzemes bumbuli un izkaisījuši savas sēklas. Pērno lapu veidotā zemsedze un virsauga lapojums sargā augsni no pārkaršanas un cīrulīšu bumbuļus no izžūšanas, jo bumbuļi tiem ir kaili, tos nesedz sausās zvīņlapas.

Visvieglāk audzējams ir mūsu pašu blīvais cīrulītis, kas labi augs jebkurā dārzā, kur ir daudzmaz normāli apstākļi augu attīstībai – noder gan atklātām vietām, gan pusēnai, var tikt stādīts akmeņdārzā, dobēs, zem vasarzaļiem krūmiem un labvēlīgos apstākļos tas sāks vairoties ar pašizsēju.

Savvaļā to bumbuļi parasti izvietojas sekli, tāpēc arī dārzā tos nevajadzētu stādīt dziļāk par 10 centimetriem, optimums – pieci līdz septiņi centimetri. Augsnei jābūt auglīgai, irdenai, neitrālai vai vāji skābai ar labu drenāžu. Cīrulīši būs ļoti pateicīgi par plānu pussatrūdējušu lapu vai kūdras mulču, kas pasargā gan no kailsala, gan no augsnes pārliecīgas izžūšanas vasarā. Pārstāda miera periodā – no jūnija līdz augusta beigām. Var rakt jebkurā laikā no lapu nodzeltēšanas līdz brīdim, kad sāk veidoties jaunās saknes.

Zilsniedzītes

Zilsniedzītes gan ir vairāk pazīstamas ar nosaukumu scillas, taču tas nemaina šo smalko ziediņu burvību ēnainos parkos, kur tās daudzviet izsējušās un veido zilu ziedu klājienu. Arī dārzos tās nav retums un vairojas gan veģetatīvi, gan ar pašizsēju.

Foto: Privātais arhīvs

Populārākā ir Sibīrijas zilsniedzīte (S. siberica), kura savvaļā gan aug nevis Sibīrijā, bet gan Ukrainā un Kaukāzā. Tās pamatforma ir tumši zila, tai ir vairākas šķirnes, arī baltā forma. Tikpat audzelīga ir arī divlapu zilsniedzīte (S. bifolia), kurai sastopamas arī baltziedu un rozā formas. No Armēnijas nāk visagrāk ziedošā Miščenko zilsniedzīte (S. mischenkoana) ar ļoti gaiši zilganiem ziediem lielās vārpās. Tā dārzā uzzied reizē ar sniega kušanu un visagrākajiem krokusiem.

Portāls "Māja&Dārzs" atgādina, ka sīpolpuķu kolekcionārs Jānis Rukšāns ar dārzkopību un krokusu iepazīšanu nodarbojas jau kopš 12 gadu vecuma. Pavasara sīpolpuķu audzēšana ir kolekcionāra sirdslieta, turklāt tieši viņš ir īpašnieks pasaulē lielākajai krokusu kolekcijai. Viņš izdevis grāmatu ''Krokusu pasaule'', kas bija veltījums Latvijai simtgadē. Šī monogrāfija ir apbalvota ar Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdbalvu – par izciliem sasniegumiem bioloģijā. Kolekcionāra darbs ir novērtēts gan ar Ministru kabineta balvu, gan Atzinības krustu, kā arī ar Triju Zvaigžņu ordeni (par ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!