Par mandarīnu izcelsmes vietu uzskata Ķīnas dienvidus un Vjetnamas dienvidus, taču pirmie divi koki tika atvesti no Indoķīnas kā dāvana Napoleonam I. Vienu no tiem iedēstīja Parīzē, otru - Malmezonē - imperatrises Žozefīnes iemīļotajā muižā. Līdz mūsdienām mandarīnkoki savairojušies ievērojamos apjomos, galvenokārt tos audzē mitrajos subtropu rajonos - Melnās jūras piekrastē un Vidusāzijā.
Starp visiem mandarīnkokiem visvairāk sastopami trīs metrus augsti koki, kuru zari ir bez dzeloņiem, taču lapas lielas un ādainas. Šie madarīnkoki ir visizplatītākie, jo tie vislabāk pārcieš salnas. Kā izrādās, tad mandarīnkokiem lapas apsalst vien tad, ja temperatūra ir zemāka par 6oC. Sastopami ir arī mandarīnu krūmi, kuru zaros ir daudz dzeloņu, visvairāk šādi augi sastopami Itālijas piekrastē.
Mandarīnus dažreiz sauc arī par tanžerīniem vai klementīniem, taču par tanžerīniem pareizi būtu dēvēt sarkanīgi oranžos mandarīnus, bet par klementīniem vienas konkrētas mandarīnu šķirnes augļus.
Ja mēs esam pieraduši ābolus no ābelēm lasīt no zemes, kas sakrituši, vai arī noplūkt tos no koka, tad mandarīnu ražas novākšana nav tik vienkārša. Tad, kad augļi nogatavojušies, tie katrs pa vienam ar speciālām šķērītēm jānogriež pie kātiņa. Visbiežāk veikalos redzam mandarīnus bez kātiņiem, taču eksotiskāki izskatās tie, kam vēl klāt palikuši kātiņi ar lapiņām.
