Kāpēc ķiploki?
Tam, ka Latvijā nav diez ko daudz ķiploku audzētāju, ir pamatots iemesls. Lai arī Latvijā tie pazīstami jau 700 gadus, tos gluži vienkārši ir grūti audzēt. Šo faktu apstiprinās arī tie, kas mēģinājuši tos izaudzēt piemājas dārziņā. Es pati no mammas esmu dzirdējusi, ka stādi, kā stādīdams, izaug mazā pirkstiņa gala lieluma daiviņas, turpretim omai gan izdevies izaudzēt prāvas galviņas. Tātad pie vainas tam var būt dažādi apstākļi, un tos noskaidrot centušies arī uzņēmīgie cilvēki, kas šoreiz ir šī stāsta varoņi.
Pie idejas par ķiploku audzēšanas Sintija Rude nonākusi, praktisku apsvērumu vadīta. Sintija ir pavāre, vajadzība pēc ķiplokiem bijusi visai bieža, taču veikalu plauktos gozējušies vien ķiploki no Ķīnas, Nīderlandes un Spānijas, bet ne miņas no vietējām audzētavām. Tas arī bijis brīdis, kad sākusi interesēties par ķiploku deficītu.
Audzējam tik, lai spētu kvalitatīvi apkopt, izvagot, izravēt, mēslot, jo pārsvarā viss ir roku darbs.
''2011. gadā nopirku pirmos 30 kilogramus ķiploku un sastādīju. No ievāktās ražas pietika savām vajadzībām, šo to notirgot un paplašināt platību. Tā sākās ķiploku audzēšana ar domu papildināt finanšu līdzekļus. Taču, arī paplašinot platības, ir tādas daiviņas, kuras nestāda. Tām bija jādomā noderīgs pielietojums. 2012. gadā pētot, kas notiek ar ķiploku garšvielu pieejamību Latvijas tirgū, secināju, ka nav neviena, kas darbotos ar ķiploku pārstrādi Latvijā tieši no šeit audzētiem ķiplokiem. Sapratu, ka tā ir brīva niša.'' Un tā Sintija sāka sapņot par savu ķiploku pārstrādes uzņēmumu, produktiem ko ražos, kur tos iepakos, kāds būs firmas nosaukums utt. Atskatoties uz sākumu, Sintija atzīst, ka tas bijis smags darbs ar negulētām naktīm, domājot, meklējot informāciju, lai sāktu veidot ražotni.
2014. gada pavasarī mūžizglītības kursos Cēsīs Sintija iepazinusies ar Inesi Krūklīti, kas vēlāk izrādījās liktenīgs pavērsiens ķiploku biznesā. Tā paša gada 28. novembrī abas nodibinājušas SIA ''Latvijas ķiploks" un sākušas strādāt pie kopīga projekta, cenšoties celt godā pašu zemē audzētus ķiplokus. Divas galvas gudrākas par vienu, un ķiploku audzēšana un pārstrāde jau veikusies labāk.
Ķiploks savu vārdu aizguvis no latīņu valodas un tulkojumā nozīmē ''lielā pērle''. Ja tā padomā, ķiploks nudien atgādina pērli. Katra mazā daiviņa, kā pērle, ieskauta miziņās un gaida savu iznācienu. Sintija un Inese katru ķiploku galviņu ar rokām apčubina, lai mēs pēcāk izbaudītu tā dažādās garšas nokrāsas. Un šis nav stāsts par ķiploku krellēm vien vai dažām ķiploku vagām piemājas dārziņā.
Pusotrs hektārs ķiploku – pārsvarā viss ir roku darbs
Ziņkārīgie noteikti kāro noskaidrot, cik lielās plantācijās tad aug ķiploki. Inese atklāj, ka abas kopā pagaidām apkopjot ķiplokus aptuveni pusotra hektāra platībā. ''Mums ir ziemas ķiploki, ko stādām rudenī – oktobra vidū vai beigās, aptuveni mēnesi pirms pastāvīga sala iestāšanās. Skatāmies, lai ir sakņu dienas. Audzējam tik, lai spētu kvalitatīvi apkopt, izvagot, izravēt, mēslot, jo pārsvarā viss ir roku darbs. Rudenī bagātīgi mēslojam lauku ar kūtsmēsliem. Sintijas tīrumā ir 65 cm platas vagas, bet manā tīrumā – 45 cm. Veidojam caurumiņus 10 cm dziļumā un arī 10 cm atstatus vienu no otra. Ir šķirnes, ko stādām arī 15 cm dziļumā un 15 cm atstatumā vienu no otra. Vadziņu ar grābeklīti aiztaisām ciet un ļaujam ķiplokiem iesakņoties,'' par ķiploku audzēšanas procesu sīki un detalizēti stāsta Inese.
Aktīvā darba sezona ir ne tikai stādīšanas laiks. Ķiploki ir itin cimperlīgi, tos regulāri jāapčubina, jāirdina augsne. Pavasarī, kad saule kausē sniegu, marta beigās, ķiploks sāk mosties. Ārā ir 4-8 grādi un ķiploki jau ceļas saulītē. No zemes sāk līst jaunie ķiploku asniņi. Tad arī sākas lielā ķiploku sezona – jāmēslo, jāvago, jāravē. Uz Jāņiem jāvāc ķiploku ziedkāti, vēl tie arī jāpaspēj sastrādāt burkās, jo Sintija un Inese savu ražu piedāvā ne vien svaigā veidā, bet arī ražo dažādus produktus, piemēram, ķiploku ziedu pesto un medu. Bet par to nedaudz vēlāk, jo produktu klāsts no ķiplokiem ir apbrīnojams!
''Jūlija otrajā pusē jau sākas ķiploku ražas laiks, kad tie jānovāc no lauka. Tas atkal ir smags roku darbs. Novāktos ķiplokus nesam nojumēs un šķūņos, liekam uz koka grīdām, lai dabīgā caurvējā tie 2-3 nedēļas žūst. Tomēr uzelpot nesanāk, jo tūlīt jau sākam mazos ķiplokus tīrīt un kaltēt pārstrādes produktiem. Kad ķiploki izžuvuši, sākam šķirot, griezt nost saknes, lakstus, tāpēc var ar pārliecību teikt, ka katru ķiploku apčubinām ar savām rokām,'' stāsta Sintija.
Pārbaudītās ķiploku šķirnes
Dažreiz šķiet, ka tādus ķiplokus, kas auguši mūsu pašu zemītē, nemaz nedabūt Ķīnā vai Spānijā, taču tā ir šķirnes vaina. Sintija skaidro, ka šķirņu ir ļoti daudz, taču pati audzējot to, kurai ārējā miziņa ir pelēcīgi lillā, kā arī to, kurai miza jau pavisam lillā, un ar 8-10 daiviņām vienā galviņā. Inesei esot sensena šķirne no vecmāmiņas laikiem ar 6-8 daiviņām, ar lillā un strīpainu miziņu un ļoti lielām galviņām. Abas ar Inesi atzinušas, ka senās latviešu šķirnes ir tās labākās, jo pielāgojušās mūsu klimatam un zemei, turpretim jaunās ir cimperlīgākas.
Pitagors ķiploku savulaik nodēvējis par garšu karali – tas izsenis pazīstams gan ārstniecībā, gan kulinārijā. Piekritīsiet, ka grūti iedomāties marinētus gurķus bez ķiploku daiviņām burkā, arī salātos, zivīm, šašliku marinādēs to klātbūtne ir neaizstājama. Ķiploku audzētājas ar lepnumu stāsta, ka tieši Latvijā audzētie ķiploki ir īpaši gardi – stipri, asi, ar labu aromātu, vērtīgi un bagāti ar vitamīniem, sēru, mikroelementiem. Pateicoties bagātīgajai augsnei un četriem gadalaikiem mūsu ķiplokus nespēj pārspēt nevieni importētie.
''Mēs esam novērojušas, kur mīt ķiploks, tur vienmēr mazāk vīrusu un garšīgākas maltītes. Ne velti ķiplokus jau no seniem laikiem karina mājas durvīs pret ļauniem gariem, tostarp arī vīrusiem. Arī tagad cilvēki vīrusu laikā nēsā ķiploku krelles, karina virs bērnu gultiņām un pastiprināti uzturā lieto ķiplokus. Tas darbojas!" min Sintija.
Ķiploki kūkā un konfektēs
Varētu domāt, ka uzņēmīgās ķiploku audzētājas tirgo svaigas galviņas vien, bet ar to būtu par maz. Dāmas apveltītas ar izcilu fantāziju un vietējo labumu tirdziņus papildinājušas ar īstiem šedevriem. Iepazīstoties ar uzņēmīgajām dāmām, kļūst skaidrs, ka ar ķiploku galviņu audzēšanu un tirgošanu vien viņas neaprobežosies, un man pat grūti iztēloties, ko no dāmām sagaidīt vēl pēc pieciem gadiem.
Kad lielākais ķiploku audzēšanas darbs aiz muguras, dāmas ķeras pie ķiploku biznesa garoziņas. Ķiploki, kas paredzēti tālākai pārstrādei, tiek sadaivoti, nomizoti un sakapāti, 40 grādos kaltēti ilgas stundas. No šiem kaltētajiem ķiplokiem arī tālāk tiek gatavoti dažādi brīnumi – pulveri, ķiploku granulas, ķiploku tēja, ķiploku kompetes, medus, no ķiploku ziedkātiem – pesto, marinēti ķiploku ziedkāti un marinēti ķiploku ziedi.
Tā kā pieprasījums pēc ķiploku produktiem aug, saimnieces jau sākušas sarunas ar vietējiem zemniekiem par ķiploku iepirkšanu. Uzņēmīgās sievietes atklāj, ka par partneriem izvēlēšoties cilvēkus ar līdzīgu dzīves filozofiju, viņu produkti nekad netapšot no Ķīnas ķiplokiem. Tāpat ražotnē netiekot izmantotas krāsvielas un cilvēka veselībai kaitīgi konservanti.
Viens no interesantākajiem produktiem ir tieši konfektes, kurām nu jau ir sešas dažādas garšas: ķiploku-ķiploku ziedu, ķiploku-citronu, ķiploku-ingvera, ķiploku-cidoniju, ķiploku-zemeņu, ķiploku-upeņu. Katrs veids atšķiras pēc garšas un krāsas, un tās iecienījuši kā lieli, tā mazi. Sākumā gan cilvēki brīnījušies, ka ķiploku var ēst arī saldā veidā, bet nu jau pat medu ēd pat tie, kuri maz patērē ķiploku. Par īpašu firmas zīmi esot kļuvusi abu izlolotā ķiploku kūka, nebeidz pārsteigt Inese.
Interesanti, ka dāmas atradušas iespēju izmantot arī ķiploku ziedus, par ko es pat nekad neiedomātos. Pēc audzētāju stāstītā, tie satur ļoti daudz vērtīgu vielu, tāpēc eksperimentu rezultātā interesenti var iegādāties pesto. Var aizlienēt arī vienkāršāku ideju no dāmu pūra lādes – ķiploku ziedus sasaldēt un pēcāk pievienot zupām, sautējumiem, bet, kad tie pieejami svaigi, tos varot pat grilēt! Tātad bez ķiploku grauzdiņiem ir vēl simtiem variāciju, kur un kā likt lietā mūsu zemes pērli, dabīgo antibiotiku – ķiploku.
Senās latviešu šķirnes ir tās labākās, jo pielāgojušās mūsu klimatam un zemei, turpretim jaunās ir cimperlīgākas.
Uzņēmīgās Raunas pārstāves nu pievilina arvien vairāk tūristu arī savā ražotnes ēkā, kas atrodas izbijušā aptiekā, kur ir iespēja pieteikties uz degustācijām, palūkot, kā gatavo kulināros brīnumus no ķiplokiem un varbūt kaut ko iegādāties no plašā klāsta. Ceļot saulītē vietējo iedzīvotāju meistarstiķus, šeit ir iespējams iegādāties arī citus Raunā ražotus gardumus.
Stāsts par drosmīgajām dāmām, kas uzdrīkstējušās pievērsties ķiploku audzēšanai, ko pat pieredzējuši speciālisti atzīst par ļoti sarežģītu procesu, pierāda, ka nereti par pārdrošākie sapņi piepildās. Tāpēc ir jācīnās, jādara un jāsapņo! Un jāēd ķiploki!
