Kovida dēļ Janute nenopirka biļetes atpakaļceļam uz Kijivu un aizkavējās Rīgā, pie vecākiem. Ja viņa kopā ar abiem dēliem būtu atgriezusies mājās, iespējams, šī saruna nenotiktu, jo viņas māju Kijivas piepilsētā sabombardēja jau pašā kara sākumā. Janute palika Rīgā un tagad ir "nobāzējusies" šeit pavisam. Taču bēgļu statusu viņa savai ģimenei nav ieguvusi, jo visi trīs ir Latvijas pilsoņi.
Janute Stulgaite ir dzimusi Latvijā Maskavas olimpisko spēļu gadā, te pabeigusi skolu un iesākusi savas darba gaitas. Lietuviskais vārds un uzvārds ir no tēva Vitauta. Laulības Januti aizveda uz Ukrainu, tur ģimenē piedzima divi dēli, un tur Janute apguva jaunu profesiju – kļuva par ainavu arhitekti – un izveidoja savu biznesu. Latvijā palika sievietes vecāki, pie kuriem vasaras brīvlaikā brauca ciemoties abi mazdēli un savā "ziemas brīvlaikā" – arī Janute.
Tā tas bija arī 2022. gada ziemā. Atbraucot uz Latviju, visa ģimene saķēra kovidu, bet 5. martā Janute ar dēliem plānoja atgriezties Ukrainā. "Man zvana no rīta, pamodina un saka, ka ir sācies karš. 2014. gadā Maidanā man šķita, ka tālāk jau nav kur, ka tie bija nopietni notikumi. Nespēju iedomāties, ka sekos tādā mērogā!" saka Janute. "Kara sākums skāra manu māju Kijivas priekšpilsētā. Mani draugi, kaimiņi sēdēja pagrabos, un visu laiku bijām saziņā – čatos prasīju, kā iet, kas notiek. Sakari te bija, te pazuda. Visu laiku pārdzīvojumi. Smagi to visu atcerēties. Nevari pagulēt – tu neesi tur, bet morāli esi kopā ar tiem cilvēkiem, kas ir tev tuvi, draugi, tavi paziņas. Kamēr visus neaizveda [drošībā], bija bezmiega naktis.
"Jau marta beigās sapratām, ka Ukrainā neatgriezīsimies, jo mūsu māju sabombardēja. Pilnībā iznīcināja. Šobrīd notiek demontāža, cels jaunu ēku, uz septembri varētu būt gatava, un solīts, ka mums tur piešķirs dzīvokli. Paliku tikai ar to, kas man bija līdz, – bērni un dokumenti. Taču mēs neesam bēgļi, es nenoformēju šo statusu, jo visi esam Latvijas pilsoņi," stāsta sieviete. "Nolēmu – ja man nekā vairs nav un dzīvosim Latvijā, jāsāk apgūt likumus, lai turpinātu savu darba ceļu te. Sākumā strādāju ar projektiem, lai uzturētu savu dvēseles stāvokli, bet pērn jūlijā ieguvu pastāvīgu darbu, lai nodrošinātu arī materiālo pusi. Sapratu, ka mēs te paliekam. Man Latvijā viss sākas no nulles – jauna dzīve, jauns darbs."
