'Lielīgs savās biksēs biju!' Ciemos pie puķu vectētiņa Kārļa Baltruka Koknesē

"Es līdz pulksten 12 būšu tirgū," tā dienu pirms ciemošanās telefonsarunā man atgādināja pieredzes bagātais puķu audzētājs. Vectētiņa rīts sākas agri – ap septiņiem viņš jau ir augšā, lai sakārtotu ziedus un dotos uz Kokneses mazo tirdziņu. Kā pats intervijas laikā atzina, darbi tagad sokas lēnāk, jo vairs nav to apgriezienu un arī veselība pieklibo – savulaik ap trijiem naktī viņš jau bijis Novgorodā, lai pārdotu savus ziedus...

Arī "Tava Dārza" ciemošanās laikā jūlija izskaņā vectētiņš jau no paša rīta bijis tirgū. Mums gan neizdevās viņu tur noķert, jo viņš jau bija prom. Devāmies uz Kārļa puķu paradīzi Daugavas ielā.

Andele pašmāju tirgos un bazārs Krievijā

Audzētāja "kontā" ir tirgošanās vairākos pašmāju tirgos teju visā Latvijā, kā arī ārpus tās robežām. Ziedi tirgoti "repšikos", rubļos, latos un tagad – eiro. Viņš ar aizrautību stāsta savus tirgus piedzīvojumus, kuros nereti nācies pielietot viltību, kā arī atklāj tirgu, kur andelēšanās viņam nebija vēlama. "Gulbenē mani neiecienīja, jo es pirmajā dienā visiem nogriezu cenas. Viens tirgotājs par tulpi prasīja 5 latus, lai gan tā tulpe maksā 30 santīmus. Es tāpat pārdevu vairāk. Nopelnīju simtus, bet viņš tur palika," piebilst audzētājs, "man pēc tam pateica, lai Gulbenē nerādoties, jo mašīnai krītot stikli ārā." Taujāts par mīļākajiem tirgiem, viņš teic, ka ļoti patīk Rēzeknes tirgus, Daugavpils, Viļānu, Varakļānu, Siguldas, Smiltenes, Valmieras. "Nekur man neviens neteica, ka krīt stikli ārā," tā Kārlis.

Kā atminas dārznieks, uz Krievijas tirgiem viņš braucis ar lērumu tulpju – tad viena tulpe maksājusi 5 rubļus. Pēc viena šāda tirgus viņš Latvijā atgriezies ar divām jaunām mašīnām.

Rīgā viņš par tirgū sapelnīto naudu arī nopircis divus krāsainos televizorus. "Es eju iekšā veikalā, man krūšu kabatā bija ielikta dārzkopības un biškopības grāmata sarkanā krāsā. Tā sarkanā grāmata kā tāda kabatdrāna, ļoti labi redzama. Es saku – man vajag divus krāsainos televizorus – "Berjozku", pašus jaunākos. Viņa man saka – mums nav," stāsta vectētiņš, "es saku – ko jūs melojat? Es zinu, ka jums ir! Ā, jūs no Centrālkomitejas, būs jums." Kā izrādās, viņam māsīca dzīvojusi pie veikala noliktavas un labi varējusi redzēt, kad televizorus pieved, bet veikala pārdevējas sarkanās grāmatiņas dēļ padomājušas, ka viņš no Centrālkomitejas ieradies. Kārlis tik smejoties piebilst: "Vai nav bezkaunīgs, ko?" Jaunie televizori bijuši ļoti lieli un 75 kilogramus smagi, tāpēc sievai nācies no Rīgas ar sabiedrisko transportu atpakaļ braukt. "Žigulī vietas vairs nebija," tā Kārlis.