Nedaudz suģestējošie attēli tapuši ar dronu Vjetnamā – Fukuokas salā, kas ir viens no slavenākajiem par garšvielu karali dēvēto melno piparu audzēšanas reģioniem valstī.
Drona īpašnieks un šo fotogrāfiju autors, amerikānis Džastins, kurš jau labu laiku dzīvo Vjetnamas galvaspilsētā Hanojā, aģentūrai "Vida Press" pastāstīja: "Fukuoka ir slavena ar savu zivju mērci un melno piparu audzēšanu. Zemnieki graudu piparus žāvē pēcpusdienas karstajā saulē, kas parasti fotografēšanai ir ļoti nepiemērots laiks, tomēr šajā gadījumā gaisma radīja visnotaļ jauku efektu."
Mazie piparu graudi nāk no piparu ogām, kuras noplūktas no piparu vīteņaugiem jeb melnā piparkrūma (Piper negrum). Šie koki izaug pat 20 metru augsti, aug tropu klimatā ar augstu nokrišņu daudzumu un 20oC-35oC temperatūru. Vislabvēlīgākā vide piparu audzēšanai ir netālu no ekvatora, taču, lai gan tie var augt pat 1500 metrus virs jūras līmeņa, vislabākie pipari būs tādi, kas izauguši 500-800 metru augstumā virs jūras līmeņa.
Piparu koki ir kaprīzi attiecībā uz augsni un klimatu, kurā tie aug. Lai pipari kuplotu, tiem nepieciešams gan karstuma, gan lietus periods. Pirmie pipara augļi – sīkās odziņas ķekaros, izaug vien tad, kad pipara koks sasniedzis trīs gadu vecumu. Kad augļi gatavi, tos ar rokām novāc pieredzes bagāti lasītāji – viens lasītājs var novākt aptuveni 10 augsto stīgkrūmu dienā, katram veltot aptuveni 30 minūtes. Piemēram, Indijā piparu plantācijas tiek nodotas pārziņā no paaudzes paaudzē, kas nozīmē to, ka piparu vācēji pārzina katru koku jau no bērna kājas.
Vēsturiski pipari bija viena no pirmajām garšvielām, kas tika atvesta uz Eiropu. Viduslaikos garšvielai gan bija cita funkcija – pipari paglāba ēdienus no sliktās garšas un palīdzēja ilgāk uzglabāt gaļu. Tie bija ļoti dārgi, tāpēc tika pielīdzināti valūtai, kas vērtīgāka par zeltu un sudrabu. Ar pipariem tika nomaksāti pat nodokļi, īre un pūra nauda.
Latvijā garšvielu karalis nonāk, mērojot ļoti tālu ceļu. Piparu izcelsmes vieta ir Keralas (Kerala) un Tamilnadas (Tamil Nadu) lietusmeži, kas atrodas attiecīgi Indijas rietumos un austrumos. No turienes tie tiek izplatīti uz Asamu (Assam) un tālāk uz austrumiem – uz Šrilanku, Taizemi, Malaiziju, Indonēziju un citām Dienvidaustrumāzijas valstīm.
