Manā stāstā nebūs nekā neparasta, tika sen lolots sapnis un smags darbs, kas pēc tam dod neaprakstāmu gandarījumu.

Kad ieraudzīju savu sapņu dārzu, tajā izņemot ābeles auga suņuburkšķi, kas nepārspīlējot vietām bija līdz padusēm. Kad veicu pirmo cīņu ar nezālēm, zemes virskārta gan bija melna, bet zeme pilna ar saknēm un tad kvadrātmetru pēc kvadrātmetra pārraku visu un iztīrīju saknes.

Dārzā no saimniekiem palika tikai liela peonija, kadiķis ap kuru vēlāk veidoju skujeņu dobi, ceriņi, augļu koki- ābeles un ogu krūmi. Kas arī bija par pamatu tālākā dārza iekārtošanai. Pie kadiķa, skujeņu dobe, ap peoniju  puķu dobe, no ābelēm pie ieejas veidoju noēnotu aleju.


Lai kā dārza iekārtošana ir nekad nebeidzams process, katru gadu kaut kas mainās, jo pēkšņi vairs neizskatās tā kā gribētu. Pa šiem septiņiem gadiem esmu iemācījusies uzziedināt begonijas un pārziemināt pelargonijas un fuksijas, kas pirmajos gados man likās neiespējami.

Manā dārzā ir daudz akmeņu, agrāk, kopšana sagādāja lielas problēmas, tagad, vietās kur iespējams zem akmeņu klājuma lieku plēvi - neaug nezāles un akmeņi nesēžas zemē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!