Sāku ar rožu dobi. Tad ļoti gribējās izveidot baseiniņu, kur mūsmāju putniņiem padzerties un "dārza direktoram" - krupītim paslēpties. Tur savu vietu atrada arī gabaliņš no manas vecmāmiņas stellēm un vectētiņa droškas ritenis.
Aizpagājušajā gadā mūsu māju piemeklēja ugunsgrēks, kurā neatgriezeniski cieta ābele. Tagad tā ieguvusi otru mūžu. Vasarā ābele auklē krāšņus puķu podus, bet ziemā rotājas priežu skuju kompozīcijās, kur iekārti sēkliņu bumbuļi zīlītēm un dāsna putnu barotava. Bet Ziemassvētkos tā greznojas lampiņu virtenītēs.
Tā kā mūsu jaunais iemītnieks suns Ringo izrādījās kaismīgs dārza lampiņu nīdējs un iznīcinātājs, tad lampiņas pakāpeniski tika pārvietotas augstāk - iekārtajos puķu podos un dārza dekoros. Izrādās, ka tas ir pat skaisti. Vakarā viss dārzs izgaismojas un lampiņu gaismā puķes iegūst citas krāsas.
Tā ir brīnišķīga sajūta - brokastot un pusdienot dārzā, kur ligzdiņas vij putniņi (mums ir sešas putnu ģimenes), ziedos nektāru vāc bites un kamenes, savu skaistumu demonstrē košie taurenīši, burbuļo ūdens un dārzs mainās ziedu rotā no pirmajiem sniegpulksteņiem un ābeļziediem līdz rudens miķelīšu un mārtiņrožu krāsām.
Protams, tas nekad nebūs gatavs, jo visu laiku tiek papildināts un mainīts. Arī visus bildēs redzamos skujeņus audzējam paši, un, protams, visas vasaras puķes.
Dārzs ir īsta dziednīca un spēks dzīvot tālāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
