Foto: Privātais arhīvs
Ir cilvēki, kas ilgi un dikti meklē savu nišu, kurā izpausties, bet ir, kas mazāk domā, vairāk dara. Šādus vārdus varētu attiecināt uz z/s ''Zutiņi'' čaklo darba spēku Krimuldas pusē, kas zināmi kā visdažādāko pupiņu audzētāji. Domā – kas tad tur īpašs, audzēt pupiņas? Bet vai zināji, ka var izaudzēt pat 50 krāsu pupiņas?

Neskatoties uz dārza darbiem bagātīgākās sezonas sākšanos, man izdodas pie vārda noķert vienu no saimniecības pārstāvēm, Rūtu Beiroti, kas pastāstīja, kā tad viss sācies, kā vispār nonākuši līdz pupiņu audzēšanai un kas ir šī sūrā darba augļi.

Stāsts diezgan klasisks – ģimene dzīvo lauku mājās jau piektajā paaudzē, kur netrūkst zemes, tāpēc sākuši domāt, kā to lietderīgi izmantot. Rūta stāsta, ka vienmēr pašiem ir auguši savi dārzeņi, labība maizei, garšaugi un pat ārstniecības augi. ''Cilvēkiem, kas dzīvo laukos, nepieciešamība kaut ko audzēt ir asinīs. Vai nu tie dzīves laikā iestāda mežu vai audzē puķes pilsētā uz palodzes, tā tālāk ir katra paša izvēle. Jo audzēt nozīmē kaut ko radīt – ar pacietību, rūpēm un aizrautību.''

Foto: Privātais arhīvs

Savu entuziasmu un gribasspēku Lejnieku mājas iedzīvotāji lēmuši investēt tieši pupiņu audzēšanā. ''Mūsu gadījumā būtu jāatzīmē tas brīdis, kad sākām audzēt un ražot ne tikai sev, bet arī pārdot, un, tāpat kā daudziem citiem, arī mums tie bija deviņdesmito gadu sākums jeb sauktie juku laiki. Zaudējot darbu kolhozā, mūsu vecāki sāka audzēt vairāk un saražoto vest uz tirgiem. Un tā mūsu pircēji iepazina rupjos putraimus, resnās grūbas, lielos zirņus un raibās pupiņas.''

Saimniecības ''Zutiņi'' centrs un kodols, kā saka Rūta, ir vecāki – Inese un Agris Meļķi, kas ir arī bijuši galvenie lēmuma pieņēmēji un galveno procesu virzītāji. ''Vecākiem iespēju robežās palīdzam mēs visi trīs bērni, koordinējot preču piegādi veikaliem, piedaloties tirdziņos un, protams, arī strādājot saimniecībā. Un tad nāk Ziemassvētku laiks, kad ģimenes saites paliek ciešākas kā jebkad. Tā ir mūsu ''karstā sezona''. Lai zirņi iegūtu svētku kvalitāti, tie tiek pārlasīti ar rokām un tad talkā nāk arī znoti, vedeklas, tantes, māsīcas un draugi un palīdz mums tikt galā ar Ziemassvētku zirņu drudzi. Tas pats notiek arī stādu laikā pavasarī.''

Piņķerīgais ceļš līdz 50 krāsu pupiņām

Foto: Privātais arhīvs

Šis stāsts nebūtu ne uz pusi tik īpašs, ja saimniekotāji nepiedāvātu vairāk pupiņu veidu, kā prāts spēj aptvert. Ja zināmākie nosaukumi ir cūku pupas, pelēkie zirņi un saldie, zaļie zirnīši, tad nonākot pie ''Zutiņu'' produktu klāsta, mulsums būs klāt nekavējoties. Taču kā aizsākās pupiņu varavīksnes stāsts? ''Bērnībā, garos ziemas vakaros, kad televizors bija bez pults un tikai ar diviem kanāliem, mūsu omīte ienesa istabā pupu kūlīšus, mazliet pakaltēja pie krāsns, un sākās lielā lobīšana un šķirošana pa krāsām. Tas bija bērnu darbs. Omei bija kopā ap septiņu dažādu krāsu pupiņu šķirnēm, bet, kopā audzējot, katru gadu varēja iegūt jaunas, citādākas krāsas vai strīpu pupas. Tā mēs iepazinām jaunradi – iespēju sēt, audzēt un ar nepacietību gaidīt rudeni, lai uzzinātu, kas jauns mums būs sanācis.

Dažādu krāsu pupiņu audzēšana nebija tikai mūsu omītes vaļasprieks. Mainīties ar kaimiņiem, nopirkt gadatirgū ko neredzētu un audzēt savā dārzā vismaz 4-5 šķirnes – to joprojām dara daudzas omes un mammas. Piekopjot šo tradīciju cauri gadiem, tieši Latvijā šobrīd var sastapt daudz un dažādu šķirņu vienuviet, un ir tik grūti pateikt, kura ir vissenākā vai vislatviskākā. Citās valstīs ir daudz vieglāk, piemēram, Somijā visbiežāk audzē brūnas krāsas pupas, Vācijā sarkanraibās. Bet pie mums ir krāsu daudzveidība un mūžīgā vēlme atrast ko jaunu, vēl nebijušu,'' stāsta Rūta.

Foto: Privātais arhīvs

Plašais pupiņu piedāvājums viennozīmīgi raisa arī interesi no patērētāju puses – esot pat bijušas situācijas, kad citi nes parādīt savas izaudzētās pupiņas, atrādot savu veikumu un neparastās krāsu kombinācijas. Neredzētus eksemplārus esot pat iegādājušies, un tā laika gaitā paši nodrošinājušies ar prāvu pupiņu dažādību. ''Šobrīd tā ir liela atbildība, jo daudzas šķirnes mums ir uzticētas, kad dažām omēm ir pietrūcis spēka šo skaisto tradīciju turpināt. Un joprojām tas ir milzu prieks un jaunrade – ar nepacietību gaidīt, vai rudenī sanāks zebriņas, ja pavasarī iestādīsim melnas un baltas pupas blakus. Un mēs nebūt neesam ne vienīgie, nedz arī lielākās kolekcijas īpašnieki Latvijā. Ir omes, kam ir vairāk kā 100 dažādu šķirņu.''

Kā izrādās, pupiņu dažādību saimnieki gūst ne vien mūsu valsts robežās. Pat esot Itālijā iepirkuši vairākas retas šķirnes un iemainījuši skaistas krāsas pat no tālās Āfrikas. Kas no tā visa izaugs pie mums, to rādīs rudens, skaidro čaklā saimniece. Pagājušajā gadā esot izmēģinātas sparģeļpupas – tā ir īpaša šķirne, kuras pākstis ir 30 cm garas. Lai arī audzētas siltumnīcā, nekas prātīgs nesanāca, bet esot dzirdētas labas atsauksmes no vietējiem, tāpēc šogad mēģināšot atkārtoti.

Latviešu kulta zirņi

Foto: Privātais arhīvs

Interesanti, ka pelēkie zirņi tiek uzskatīti par latviešu nacionālo ēdienu, kas ir neatņemama sastāvdaļa dažādos svētkos, īpaši Ziemassvētkos, taču ne visiem ir zināms, kā tie aug un vēl retāk kuram tie aug mazdārziņā.

Īstie lielie pelēkie zirņi, dažviet saukti arī par reteļiem, aug līdz pat 1,5 m gari. Lai tos izaudzētu, ir nepieciešamas kārtis vai mieti, un šādam darbam ne visi ir gatavi. Ir radītas arī zemākas šķirnes, tomēr to ražība nav diez ko augsta, parasti ap 2-4 zirņiem pākstī, turklāt to pākstis ir smagas un vējainās un lietainās vasarās ātri sagulst veldrēs. Šos zirņus izaudzēt nav viegli – tas arī ir galvenais iemesls tam, ka tos tik tiešām reti kuram redzam dārziņā.

Rūta skaidro, ka mazdārziņos, kā jau tas pienākas, parasti ir maz vietas, tādēļ biežāk tā tiek atvēlēta cukurzirņiem, ko var apēst jau vasarā. Savukārt zemnieki tos neizvēlas audzēt, jo tas nav viegli un ne vienmēr izdodas iegūt labas kvalitātes nesašķēlušos zirņus, kurus pēc tam varētu veiksmīgi pārdot. Vieglāk un izdevīgāk ir audzēt mazos zirņus, jo tos, atšķirībā no lielajiem, cilvēki ēd visa gada garumā. Garās kāršu pupas, raibās garās cīruļoliņas, garie reteļi – cilvēki vairs nevēlas piepūlēties audzēšanā, ja ir pieejamas arī vieglāk audzējamas šķirnes. Lielie, garie reteļi ir praktiski izzuduši no mazdārziņiem, toties ir radīta mūsu nacionālā lielo zirņu šķirne – "Retrija'', un tā šobrīd ir ieguvusi arī Eiropas aizsargātas cilmes vietas statusu.

Foto: Privātais arhīvs

Latvijā audzētas pupiņas – produkts ar pievienoto vērtību

Lai arī process šķiet visai sarežģīt, Rūta skaidro, ka pēc būtības viss ir gaužām vienkārši – ber zemē, audzē un kul nost. Bet, protams, ir prasīgākas un mazāk prasīgas pupas. Ja audzējam zemās dārza pupiņas, tad galvenā problēma ir to novākšana. Maziem apjomiem nav problēmu, noraujam, pažāvējam kādā nojumē un pēcāk izlobām. Bet lielākiem laukiem galvenais ir to novākšana. Ne visas šķirnes nogatavojas vienādi. Latvijā nav gana sausi un saulaini rudeņi, lai pupas varētu nokaltēt uz lauka un kult ar kombainu. Tādēļ viss šis process praktiski ir roku darbs, kas nešaubīgi palielina ražas kvalitāti, tomēr arī sadārdzina izmaksas.

Tā kā Latvijā praktiski visas pārtikas pupas tiek ievāktas ar rokām, tām ir arī daudz augstāka kvalitāte. Tās ir dabīgi žāvētas, lobot nav traumētas. Ja pupas nav mehāniski traumētas, kuļot ar kombainu, arī mērcējot, to miziņa neiesprāgs un, vārot pupas, neizjuks. Ja pupas ir dabīgi žāvētas, to vārīšanās laiks būs krietni īsāks – no 40 minūtēm līdz stundai. Valstīs, kur pupu audzēšana ir bizness, nevaram izslēgt arī pastiprinātu pesticīdu un ražas kaltētāju izmantošanu. Latvijas mazajiem audzētājiem tas nav raksturīgi gan pārliecības, gan izmaksu dēļ.

No zirņa līdz zirņu laukam

Foto: Privātais arhīvs

''Zutiņu'' saimnieki mīl dažādību un radošumu, un par to var pārliecināties arī iepazīstoties ar plašo klāstu tirdziņos, un redzot, cik glīti maisiņos safasētas gan krāsainās dārza pupiņas, gan lielās un mazās kāršu pupas, gan treju krāsu cūku pupas. Bet tas nebūt nav viss. Uz svētkiem cilvēkiem ir jāļauj izvēlēties, tādēļ tiek piedāvāti gan lielie, brūnie zirņi, gan Latvijas nacionālā šķirne "Retrija", gan arī mazie, brūnie zirnīši ar plānu miziņu, kurus saimniecības pārstāvji dēvē "Brunīšiem''.

''Kad pavasarī zeme daudz maz iesilusi un lielus salus vairs nesola, mūsu paps sarušina nākamo zirņu lauku, padzen malā meža zosis un sāk sēt zemē gan iepriekš atlikto sēklu, gan to, kas palikusi pāri no Ziemassvētkiem. Zirņi tiek sajaukti ar kviešu graudiem un kaisīti zemē, aprušināti un pieblietēti. Drīz vien no zemes sāk spraukties laukā asni un sākas lielā augšana.

Zirņi un kvieši sacenšas augšanā, kurš nu būs pirmais, līdz vienā brīdī kvieši zaudē un zirņi aizsteidzas tiem garām. Kvieši kā uzticīgs brālis stutē zirņus un neļauj tam nokrist pie zemes. Pēc Jāņiem sākas ziedēšana un viss lauks kļūst par ziedu pļavu, no kuriem lēnām sāk veidoties zirņi un piebriest pākstis. Rudenī tās kļūst brūnas un sakalst kopā ar zirņiem un tad ir laiks kulšanai. Nokulti zirņi tiek atšķiroti no kviešu graudiem un vairākkārt pārsijāti, lai paliek tikai lielākie un noguldīti klētī.

Pirms Ziemassvētkiem mūsu paps tos pārved no klēts un sākas mūsu ģimenes kopdarbs – tie tiek bērti uz liela galda un vēl pārlasīti ar rokām, lai svētku galdam tiktu tikai tie lielākie, labākie un tārpu netraumētie zirņi. Jo galu galā 70 procenti latviešu zirņus ēd tikai vienreiz gadā –Ziemassvētkos. Tādēļ ar svētku zirņu kvalitāti jokot nedrīkst. Kvalitātei ir jābūt redzamai, tādēļ caurspīdīgam maisiņam tiek uzlīmēta svētku etiķete, iemērīts kilograms zirņu un aizsiets ar linu aukliņu, uz atvadām pēdējoreiz noglaudīta paciņa ir gatava doties uz veikalu un svētku galdu,'' izsmeļoši par zirņu audzēšanu no pirmās dienas līdz nonākšanai tirgus placī stāsta Rūta.

Foto no saimniecības:

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!