close-ad
Foto: Edward Howell / cc

Kapu kultūras fenomens Latvijā – mazdārziņš, svētvieta un nāves bailes

Andra Čudare

žurnāliste

Kamēr vieni kapos nonāk tikai savā mūža izskaņā, citi turp dodas apraudzīt aizgājējus, satikt vēl dzīvos radiniekus kapusvētkos vai svecīšu vakaros vai vienkārši pastaigāties un apdomāt dzīvi. Drosmīgi atļāvāmies nodēvēt sevi par kapu tautu, jo neba tāpat vien kapu kopšanas tradīcija iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Tomēr kapsētas apvij arī nezināmā plīvurs un tās iedveš bijību. Kādēļ tur nedrīkst kliegt, skriet un spert kāju uz kapu kopas, turklāt, nedod Dievs, kaut ko pārnest mājās? Vai tas skaidrojams ar bailēm no nāves? Kāda ir kapu nozīme sabiedrībā un kāda rādās to nākotne? Vai atmiņas izplēnēs un kapi paputēs?

To, aizsākot rakstu ciklu "Kapu tauta", vaicājām reliģijpētniekam Rinaldam Gulbim, sociālantropologam Kārlim Lakševicam un psihoterapeitam, RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docentam Artūram Utinānam. Turpmākajos cikla rakstos var lasīt gan par bēru rīkošanas birokrātisko pusi un tradīcijām, gan modes tendencēm kapos. Var pamielot acis foto stāstā par neparastām kapsētām Latvijā, kā arī pabaidīties, lasot spoku stāstus.

Tālāk no slimībām, tuvāk sirdij

"No miroņiem kaut kā jātiek vaļā, tādēļ kapsētas ir primāra nepieciešamība," iesāk reliģijpētnieks Rinalds Gulbis. "Tomēr iesaistīti arī morāles jautājumi, kas kapus pārvērš par savdabīgu piemiņas vietu. Vienā brīdī tie pat pārvēršas par muzeju, jo atklāj noteikta laikmeta liecības, domāšanas normas un reliģiskus priekšstatus, tādēļ interesanti vērot, ar ko zīmīgs būs 21. gadsimts" Arī sociālantropologs Kārlis Lakševics ir tiešs: "Ķermeņi sadalās, un tie kaut kur jāliek! Tas attiecas ne tikai uz cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem, no kuriem gan tikai neliela daļa nonāk kapos, vēl citi nokļūst lielveikalos. Vienkārši pamest cilvēka ķermeni netiek uzskatīts par korektu veidu, kā nodalīt dzīvos no mirušajiem gan no ētikas, gan praktiskā viedokļa, ja vien tā nav īpaša izrēķināšanās. Kad pāri Latvijas teritorijai gāja mēris, tika ieviests likums, ka kapsētām jābūt ārpus pilsētām, kopš tā laika arī kapi kļuvuši telpiski nodalīti."

Kad nomirst kāds tuvinieks, uznāk sajūta, ka viņa dzīves laikā neesmu gana izrādījis savu mīlestību, neesmu par viņu rūpējies. Tādēļ šo sajūtu cilvēki mēģina izpirkt, ejot uz kapiem un apkopjot kopiņu – ja dzīves laikā par tevi nerūpējos, tad izdarīšu to tagad.

Rinalds Gulbis

Folkloriste Janīna Kursīte grāmatā "Kopā kapos" piemin, ka kristīgie Latvijas iedzīvotāji mirušos sākotnēji apbedījuši baznīcas, ciema tuvumā, arī baznīcas pazemē, vēl laikaposmu pirms tam – dzimtas kapsētās pie mājām, parasti uzkalniņos vai citādi apzīmētās vietās, piemēram, svētkoku paēnā. Bet kapsētas kā mūsdienās saprotams jēdziens ierīkotas, jo gan baznīcas, gan medicīnas jautājumos izglītotie uzstāja, ka tām jābūt attālākās vietās, lai novērstu sērgu izplatīšanos.

Pasākums kapos - bēres vai kapu svētki. Vieta un cilvēki nezināmi. 20. gs. 30. gadi. Foto: "Zudusī Latvija"

Atgriežoties pie morāles jautājumiem, Gulbis uzskata, ka kapi ir augstākais pietātes objekts: "Nezinu, vai ar kapiem saistītās tradīcijas var saukt par māņticību, bet tur manāmas kulta pazīmes – neko nedrīkst nest no kapiem mājās, pēc saules rieta uz kapiem iet nevajag, bet kapu smiltis izmanto buršanās rituālos. Un pamēģini laicīgi nenogrābt lapas! Kad mamma sapnī redz tēvu, tad saka, ka viņš esot ar kaut ko neapmierināts un nākamajā dienā iet kopt kapus. Latvijā viennozīmīgi pastāv kapu kulta pazīmes! Daudzi izvairās no vārda "kults", bet reliģijzinātnē tam nav citas definīcijas." Jau kuršu un lībiešu apbedīšanas tradīcijās kapi bijuši arī kulta vieta, vairāk par kapu kultūru Latvijā no arheoloģijas skatpunkta var lasīt šajā rakstā.

Kādēļ cilvēki iet uz kapiem rūpēties par kopiņām? Psihoterapeits Artūrs Utināns kā vienu no iemesliem piemin vainas apziņas nolīdzināšanu. Kapu apmeklēšana ļauj arī aizdomāties par eksistenciāliem jautājumiem un nāvi – kā būs, kad es nomiršu. Tā ir vieta, kur sērot, komunicēt ar mirušajiem, nokārtot parādus ar savu vainas apziņu un socializēties ar dzīvajiem radiniekiem, rezumē Utināns.

 

Tam piekrīt arī reliģijpētnieks Rinalds Gulbis: "Nāves pētniecībā runājam par sēru mazināšanu – kad nomirst kāds tuvinieks, uznāk sajūta, ka viņa dzīves laikā neesmu gana izrādījis savu mīlestību, neesmu par viņu rūpējies. Tādēļ šo sajūtu cilvēki mēģina izpirkt, ejot uz kapiem un apkopjot kopiņu – ja dzīves laikā par tevi nerūpējos, tad izdarīšu to tagad." Viņš pazīst vairākus cilvēkus, kas uz kapiem dodas, lai aprunātos ar saviem tuviniekiem. "Kapi ir psiholoģisks sasaistes moments, jo daudzi uzskata, ka, cilvēkam aizejot, kapos tomēr paliek daļa no viņa. Ir svarīgi parādīt, kur guļ mūsu senči un saglabāt atmiņas par viņiem. Teologs Haralds Biezais rakstīja, ka latviešiem ir paplašinātā ģimene – daļa, kas ir dzīva, bet daļa kapos. Un latvieši to uztver kā vienotu veselumu, jo ar nāvi nekas nav beidzies, mirušie vienkārši pārvērtušies par ģimenes neredzamo daļu," stāsta Rinalds.

Baisais nāves izkapts šņirksts

"Nāve ir grūti izskaidrojams fenomens, ko cilvēkiem grūti aptvert. Senāk cilvēks visbiežāk mira mājās, bija vāķēšana, līķa mazgāšana, izvadīšana no klētiņas. Tagad pieslēdzas apbedīšanas kantori un stāsts beidzies. Nāve vairs netiek izdzīvota tā, kā pirms gadiem 50, 60. Kad nomirst tuvinieks, skaidri apzināmies, ka bioloģiski viņš ir miris, bet eksistē arī ticības moments par dvēseles nemirstību, ka aizgājējs kaut kur eksistē. Ne velti pastāv tradīcija aizsegt spoguļus, jo dvēsele it kā 40 dienas dzīvo mājās, met no plauktiem grāmatas un par sevi atgādina. Nāve ir lielais noslēpums, jo neviens nezina, kas notiek pēc tam, neviens nav atnācis atpakaļ par to pastāstīt," skaidro Rinalds Gulbis.

Aplūkojot nāvi no emocionālā aspekta, Utināns uzsver, ka, redzot, kā apglabā citus, nākas aizdomāties par savām bērēm, piemēram, cik daudzi atnāks. "Nomiršana ir svarīga, ne velti strīdos dažkārt lieto teicienu "Tu jau pat uz manām bērēm neatnāksi!"" Nāvi un kapus kā bīstamu teritoriju aplūko arī sociālantropoloģijā. "Mirušie attiecībās nereti mēdz būt diezgan prasīgi. Turklāt apziņa, ka nāve var atrasties līdzās jebkurā brīdī, var būt biedējoša. Arī šausmu filmās attiecības ar aizkapa pasauli izmanto baiļu radīšanai," uzskata Lakševics.

"Parunā ar vecajiem cilvēkiem, kuri atceras, ka mājās glabāti zārki! Viņiem nāves bailes ir mazākas!" mudina Gulbis. Jo vairāk nāve tiek izstumta no ikdienas dzīves un apziņas, jo lielāks nezināmais tas kļūst. "Mūsu vecāki un vecvecāki jau ir tur, nāve ir neizbēgama! Jā, tā ir viena no lielākajām fobijām, kas rada psiholoģisku diskomfortu, bet kapu kopšana un satikšanās ar mirušajiem kaut nedaudz nāves baiļu sajūtu varētu mazināt." Nāves praktisko pusi izceļ Kārlis Lakševics: "Nepietiek ķermeni neatvadoties ielikt komposta kaudzē. Lielākoties nāve tiek menedžēta ar rituālveida darbībām, kas tiecas attiecības ar mirušo nokārtot uz pozitīvas nots. Cilvēka aizvadīšana kļuvusi par komerciālu pakalpojumu, nāve kļuvusi par biznesu."

Neatpazītas sievietes un zēna portrets Sv. Markus kapos (Brasla kapi). Foto: "Zudusī Latvija"

Kad tuvinieki vairs nav klātesoši, viņi turpina dzīvot atmiņās, kas ļauj mirušajam pastāvēt starp dzīvajiem. "Ar senčiem var runāties, zaļā pļavā stāvot, bet ir sajūta, ka daļa cilvēka ir kapos, klātesamības sajūta ir fiziska un dod psiholoģisku drošības sajūtu," skaidro reliģijpētnieks. "Pastāv uzskats, ka cilvēks kapos zināmā mērā sāk apzināties savas nāves bailes. Aizkapa dzīve latviešu folklorā nav baigi vilinoša, veļu valstība ir tumša, drūma un auksta. Labi, ka nāca kristīgais laikmets, kas atkarībā no reliģiskās tradīcijas, solīja izvēli starp paradīzi vai elli, kā arī iespēju šķīstītavā izpirkt savus grēkus. Tāpēc kapi ir tik aktuāli – cilvēks redz, kas pēc aiziešanas notiks ar viņu," pauž Rinalds Gulbis.

Digitāli kapi, vectētiņš kompostā un ietetovēti pelni

Lielākoties kapu vietas tiek godprātīgi apkoptas, jo tas tiek uzskatīts par pienākumu pret aizgājējiem, taču nereti pat šeit ir iespēja izrādīties – kuram vairāk ziedu, iespaidīgāks kapu piemineklis un šikākas apmales, jo tas liecina par piederīgo rocību citu acīs un gaumes izjūtu. Savukārt nekoptu kapu tuvinieki tiek nosodīti. "Tā ir sava veida iešana ciemos, attiecību uzturēšana ar aizgājēju," skaidro Kārlis Lakševics un uzsver arī sociālo tīklu nozīmi, kas ar katru gadu rada arvien vairāk jautājumu par aizgājēju profiliem: "Atmiņas ne vienmēr tiek saistītas ar telpiskajiem kapiem, nākotnē kapiem noteikti būs dažādas virtuālas alternatīvas. Te gan arī atklāts ir jautājums, kā mainīsies izpratne par nāvi."

Lai gan kapi kalpo arī kā alternatīvi parki pilsētvidē, arvien būtiskāks ir jautājums par vides ilgtspēju. "Tam tiek atvēlēta liela teritorija, vai tomēr nav kāds labāks veids, ko iesākt ar mironi? Daudziem vairs nav pieņemama ideja, ka ķermenis aizņem vietu pārapdzīvotā pasaulē un rodas alternatīvas, piemēram, nēsāt daļu aizgājēja pelnu zem ādas vai pārstrādāt rotaslietā," izklāsta Lakševics. Arvien biežāk cilvēki izvēlas kremāciju, domājot par vides saglabāšanu, Rinalds Gulbis stāsta, ka Zviedrijā kļūst populāras sāls urnas, kas ar pelniem tiek iemestas jūrā.  "Jau tagad Zviedrijā teju 90% mirušo tiek kremēti. Turpretī Lielbritānijā lielu popularitāti iegūst cilvēku kompostēšana – atliek uzbērt uz ķermeņa īpašas baktērijas, un pēc 60 dienām cilvēks ir sadalījies, arī kauli. Reāli ar kompostu, kas iegūts no sava piederīgā, pēc tam var iekopt rožu dobi!"

Mazdārziņu parki mūžīgai piemiņai

Taujāts par kapu nozīmi, kā Latvijai unikālas tradīcijas Rinalds Gulbis min gan kapusvētkus, gan bēru mielastus. "Tas nav raksturīgi citām tautām, to pat dēvē par dzīves svinēšanu, jo dzīvi palikušie atceras aizgājēju un piemin ar labu vārdu, kā arī svin savu dzīvību. Ne velti jaunieši kādu aliņu iedzer tieši kapos, ne tāpēc, ka krogā to nevarētu, bet kapos ir cita atmosfēra. Tā ir kā robežlīnija, kad svinam dzīvi, zinot par ko pārvērtīsimies."

Kapusvētki Stirnienes katoļu kapsētā. Foto: Stirnienes draudzes arhīvs

"Ir fascinējoši, ka tik daudz enerģijas ieguldām kapos, negribētos to pazaudēt, bet pasaule mainās, arī tas, kā uztveram nāvi, strauji mainās. Mani uztrauc, ka uzrodas arvien vairāk pamesto kapsētu, kas skaidrojams ar izmirstošiem ciemiem, aizbraucējiem, jo kapsēta ir dzīva tik ilgi, kamēr tur apbedī cilvēkus," skumst Rinalds Gulbis. Kādēļ mums nav tādu kapu kā, piemēram, Francijā? Gluži vienkārši – mums nekad nav bijis tik daudz naudas kā Rietumeiropā. "Tas veidojis Latvijas kapu ainu, kurā ir vienkārši akmeņi un krusti, dzimtas kapi tāds mazdārziņš vien ir, kur rušināmies, stādot puķes. Rietumeiropā kapi ir kā parks ar kapu elementiem, ko uztur profesionāli dārznieki, kamēr mēs kapsētas veidojam pēc sava ģīmja un līdzības," teic reliģijpētnieks.

Viņš mudina nebaidīties no kapsētām un patiešām novērtēt tās kā laikmeta liecības – Pāvilostas, Jūrkalnes pusē meklēt metāla vainagus jeb kroņu vannas, bet Miķeļa kapos lūkot pēc neparastiem kriminālo aprindu pieminekļiem no deviņdesmitajiem gadiem, kur iegravēti BMW automobiļi.

Saturs: Andris Kārkluvalks, Filips Lastovskis, Dita Vinovska, Andra Čudare, Vita Daukste-Goba, Elīna Kupše, Viesturs Radovics. Redaktore: Andra Čudare. Korektūra: Līgija Ciekure, Egita Pandare. Dizains un izstrāde: Oskars Dreģis un Kārlis Simanovičs.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.