Foto: Shutterstock
Skarbo laikapstākļu dēļ Arktikā ir izveidojušās neauglīgas un līdz ar to mazapdzīvotas teritorijas, kas nav pieejamas arī lielākajai daļu tūristu. Tieši šī nepieejamība piesaistīja austriešu fotogrāfu Gregoru Saileru. Viņa jaunā grāmata "The Polar Silk Road" atklāj Arktiku caur arhitektūras objektīvu. Četru gadu laikā fotogrāfs viesojās Kanādā, Norvēģijā, Grenlandē un Islandē, iemūžinot ēkas, kas atrodas tālākajos ziemeļu punktos.

Sailers atzīst, ka viņu vienmēr ir fascinējusi Arktika. "No vienas puses, tas ir ledains tuksnesis, kurš var nogalināt, bet, no otras puses, dzīvība šeit pastāv. Arī šajās attālajās vietās notiek lietas, kas spēj ietekmēt visu planētu."

Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka Arktika nav arhitektūras paradīze, tādēļ agrīnajos ceļojumos Saileram neizdevās apskatīt daudz ēku. Taču vēlāk viņš apceļoja dažādus zinātniskos centrus, militārās bāzes un izejvielu ieguves centrus, kuri atklāja mūsdienu Arktikas arhitektūras iezīmes.


Līdzīgi kā pats reģions, šīs ēkas ir askētiskas un aukstas. Tās raksturo asas ģeometriskas formas, atklāti konstrukciju elementi un nekādu lieku detaļu – viss ir funkcionāls un pārdomāts. Kaut arī ēkas būvētas militāriem un zinātniskiem mērķiem, tomēr tajās saglabājas arī dzīvošanas funkcija. Darbinieki tajās dzīvo visu gadu, tādēļ nepieciešams, lai viņi ēkās justos maksimāli ērti un pasargāti no skarbajiem laikapstākļiem.

Ēkas ledus tuksneša vidū


Arktikas klimats ir visai skarbs. Sniega vētras un zema temperatūra nemaz nav dzīvošanai piemēroti laikapstākļi. Arī tūristi vairās no šī vientuļā pasaules reģiona. Taču gluži neapdzīvota Arktika nav. Šeit atrodas ēkas, kas sašķel dabas veidoto ainavu un spēcīgi kontrastē ar apkārt esošo bezgalīgo tukšumu, radot sirreālus skatus. Arī Sailers teic, ka vēlējās uztvert "tukšumu, kas nav tukšs". Patiesībā Arktika jau sen nav tikai ledus tuksnesis, te ir gan ēkas, gan cilvēki, gan mūsdienu tehnoloģijas.

Interesanti vērot, kā tiek būvētas ēkas reģionā, kur primāri ir funkcionalitāte, nevis estētika. Dažas ēkas, piemēram, Kanādas pretgaisa aizsardzības torņi "Tuktoyaktuk" ir būvēti no baltiem un pelēkiem materiāliem, kas ēkas teju sapludina ar gaišo debesu audeklu, padarot tās gandrīz neredzamas. Savukārt citas ēkas ir spilgtās krāsās, tādēļ spēcīgi kontrastē ar apkārtējo balto ainavu. Viena no tādām ēkām ir Grenlandes pētniecības centrs "EastGRIP".

Arī "Krafla Power Station" izskatās pēc īsta arhitektīras brīnuma. Tas atgādina no šūnām veidotu lodi, kuras sarkanā krāsa spēcīgi kontrastē ar baltajiem plašumiem.

View this post on Instagram

A post shared by Skyy Woo (@skyywoo)


Turklāt arhitektūra ir veidota tā, lai nevarētu atklāt ēkas funkcijas. Antenas, satelītantenas un elektropārvades līnijas, kas iekārtas starp radaru torņiem, ir sastopamas gan militārajās bāzēs, gan pētniecības centros. Ēkas lielākoties ir vienkāršas un nelielas ar kuba vai lodveida formu, bet tām apkārt plešas sniega klāti lauki. Veidojas patiesi sirreāli skati, kuros atspoguļojas dabas varenība uz nelielo ēku fona. Turklāt kūstošie ledāji apdraud šo ēku turpmāko pastāvēšanu, padarot tās par apdraudētiem objektiem.

Izmantotie avoti: The surreal beauty of Earth's northernmost buildings, CNN

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!