Katrā istabā pa medusmīlim. 'Lāču muižiņa', kas patiesībā nav muiža

"Nopietni? Turpinām? Varbūt pārdodam? Kamdēļ mums to visu vajag?" – šos jautājumus Inga Brieze ar vīru viens otram uzdeva ik pavasari, atkal ierodoties nesen iegādātajā īpašumā Limbažu pusē, ieraugot dzīvnieku radīto postu un aptverot milzīgo darbu apjomu, kas viņus vēl sagaida, lai mājas atjaunošanas darbus varētu saukt par pabeigtiem. Tomēr plinti krūmos viņi nolēma nemest. Ilga un dažubrīd arī mokoša procesa gaitā saimniekiem izdevies sakopt un dot jaunu elpu šim nolemtībai atstātajam Latvijas stūrītim, kas nu dzīvo ar nosaukumu "Lāču muižiņa". Un, lai gan nosaukums vedina domāt, ka ēkā reiz dzīvojuši muižkungi, tā nebūt nav. Šobrīd tajā var paviesoties, pārnakšņot un baudīt mieru ikviens interesents.

Inga ir limbažniece, kas vasaras pavadījusi pie vecmammas laukos, netālu no "Lāčiem". "Kā bērns nācu uz Svētupi peldēties un vienmēr uz "Lāčiem" noskatījos. Jocīgi, bet nekad nebiju tur bijusi," atminas Inga. Kad abi ar vīru deviņdesmito gadu nogalē no Anglijas pārcēlās uz dzīvi Latvijā, ģimene uzsāka māju meklējumus laukos, jo alka atrast vietu, kur bērni varētu izbaudīt tikpat laimīgas vasaras, kādas uz savas ādas pieredzējusi Inga pati.

2001. gada pavasarī viņi uzzinājuši, ka "Lāču" mājas tiek pārdotas. Viens, divi – un atslēgas bija kabatā! Grūtākais tikai sekoja, jo, kā stāsta Inga, īpašums bijis briesmīgā stāvoklī. "Bijām spēka gados un pamazām sākām izkopt apkārtni un renovēt mājas iekšieni. Nebijām izvērtējuši, cik daudz laika, naudas un pūļu tas prasīs, tāpēc ik pavasari, kad iesākām sezonu, ieraugot kārtējo reizi stirnu nograuztos augļu kociņus, kurmju uzraktos kara laukus un bebru sadzītos kalnus upē, vaicājām viens otram: "Nopietni? Turpinām? Varbūt pārdodam? Kamdēļ mums to visu vajag?"" atminas Inga. Taču, tiklīdz sākuši dziedāt putniņi, zāle kļuvusi zaļāka un uzziedējušas pirmās puķes, šaubas pagaisušas. "Darbs dzina darbu, un priecājāmies par sava darba augļiem."