Muiža ar karalisku vēsturi
Kalni un lejas, līkloču ceļi ved līdz Annām, kur redzamas gan senās muižas akmens drupas, gan atjaunotā ēka visā savā godībā. Iespējams, kāds par seno muižu būs jau savulaik dzirdējis vēstures stundās, jo par šo apkaimi visai daudz rakstīts grāmatās. Kā "Tava Māja" atklāja muižas pārstāvji, pirmā muižnieku māja te uzcelta jau 18. gs. vidū un laika gaitā tai piebūvētas arvien jaunas ēkas. Jāpiemin, ka Annas muiža bijusi īpašumā vienai no bagātākajām un ietekmīgākajām dzimtām Vidzemē – Tranzē dzimtai. Un līdz pat 20. gs. sākumam te valdījusi īsti muižnieciska gaisotne, par ko tagad liecina seni rakstu darbi. Šo noskaņu un vērtību gribējuši saglabāt arī muižas saimnieki mūsdienās, lai jūtama elegance un greznība, dzīves lutināšana.
Krievijas ķeizariene Elizabete Annas muižu uzdāvinājusi dzimtas, kas tajos laikos bija saistīta ar Krieviju, pārstāvim Vilhelmam fon Fermoram. Muižas dārzs veidots vienlaikus ar mūra apbūvi jau 19. gs. sākumā, taču skaistais meža parks ir jaunāks. Annas muižas dārzā ir gan tāli un liriski skati pār ezeru, kas piederas renesanses vai ainavu dārzam, gan regulāri, atbilstoši baroka tradīcijai stādīti liepu gaiteņi. Annas ezers ar daudzajiem strautiem atrodas muižas parka pakājē, un par to ir interesanti nostāsti. Savulaik otrpus ezeram vasaras vakaros čirkstinājuši zemesvēži, kuru radītais troksnis piedēvēts pašam nelabajam, jo cilvēki nezinājuši, kas to rada.
Annas muižas vēsture dziļi saistīta ar visas latviešu tautas vēsturi. Izcilais latviešu dzīves pētnieks Garlībs Merķelis muižā ieradies 1793. gadā, lai strādātu par Tranzē (toreizējo muižas īpašnieku) dzimtas bērnu mājskolotāju. Būdams pirmais Baltijas vācietis, kas tik dedzīgi aizstāvēja latviešu tautas intereses, Merķelis te vāca faktus, lai savos rakstu darbos cīnītos par latviešu tautas tiesībām un atbrīvošanu no dzimtbūšanas. Tā nu muiža glabā visnotaļ inteliģentu auru.
Dabai draudzīga muižas atdzimšana
Klēti, kas saglabājusies no šīm ēkām, apmēram pirms 70 gadiem pārbūvēja par tautas namu, vēlāk par atpūtas bāzi, un 2009. gadā to pilnībā atjaunoja, un tagad te atrodas "Annas Hotel".
Noteikti daudzus interesē tas, kā māja atdzimusi un kā veikusies atjaunošana. Lai klēti pārvērstu par dizaina viesnīcu, ēka bija jāpārbūvē, tādēļ tika pieaicināta arhitekte Vēsma Kontere, kura veica plānošanu un izveidoja viesnīcas koncepciju. Vēlāk gan arhitekte pārcēlās uz dzīvi Norvēģijā, tāpēc darbu turpināja interjera dizainere Dace Zālīte.
Ēka bijusi visai labi saglabājusies no agrākiem laikiem, tādēļ tika mainīts jumts, bet ārējās sienas ar arkām un kolonnām palika neskartas. Vienīgi ēkas priekšpusē ir izveidota stikla ieejas daļa, un jumta daļa tika izveidota stāvāka, lai varētu izbūvēt bēniņus, kur šobrīd atrodas liela bērnistaba. Pirms gandrīz trim gadiem viesnīca mainīja īpašniekus un ēka piedzīvoja renovāciju, ko uzticēja dizainera Mareka Birznieka komandai. Laikā, kad tapa viesnīca, netika izstrādāts detalizēts projekts, tāpēc īpašnieki paši domāja telpu apdares veidus, interjera iekārtojumu, īpašu vērību pievēršot videi draudzīgiem risinājumiem. Piemēram, sienām izmantotas ekoloģiskas krāsas un apmetums. Dizaina viesnīcā netrūkst nedz cienījamās vēstures, nedz kripatiņas no mūsdienām – harmoniskais salikums manāms ik uz soļa. Gaumīgi atjaunotajā muižā nu pieejami deviņi plaši apartamenti, turklāt daži no tiem ir pat divstāvīgi. Visos kā vienā prasmīgi apvienots senatnīgais ar moderno, ļaujot izbaudīt, kā dzīve mūs reizumis spēj lutināt.
Visai pievilcīga šķiet saimnieku filozofija par ēkas vēstures saglabāšanu. "Jau izsenis cilvēki Latvijā savu dzīvesziņu auduši linā, grebuši kokā, kaluši akmenī. Pēc daudziem gadu simtiem šī gudrība joprojām ir dzīva. Mēs to saskatījām vecās muižas koka pūralādēs, izlasījām galdautu rakstos, uztaustījām saules sasildītos laukakmeņos…''
