Dievkociņš (Artemisia abrotanum) ir latviešu dārza klasika, kas savulaik auga katra pirtnieka saimniecībā, lai veidotu pirts slotas, taču bez tā šis augs kļuvis par neaizmirstamu dārza simbolu un vērtību tautas medicīnā.
Dievkociņam ir līdzība ar vērmeli, ne tikai tāpēc, ka tas patīkami smaržo, bet arī pēc piederības vībotņu ģintij. Dievkociņam raksturīgs izteikts aromāts, pelēkzaļa lapojuma krāsa un jūnijā ziedoši bāli dzelteni ziedi. Mūsu senči dievkociņu audzējuši abpus durvīm, kā mājas sargu un arī pie pirts ieejas. Vēl šodien pie vecajām lauku mājām saglabājušies šie skaistie augi, taču pamazām tie iegūst pieprasījumu arī pilsētas dārzos un pagalmos.
Dievkociņš noteikti nav vienkāršs augs, jo tam piemīt virkne labo īpašību, kas mūsdienas ir nepelnīti atstātas novārtā. Šis augs daudziem ir ļoti iecienīts, jo tā skaras ir ļoti maigas, tāpēc tās vienmēr gribas noglaudīt. Tā iemesla dēļ dievkociņš tiek stādīts vietās, kur tas ir viegli sasniedzams. Mēdz teikt, ka dievkociņa noglaudīšana ir pat sava veida maģisks rituāls, kas pasargā cilvēku no ļaunā. Dievkociņam piemīt spēcīgs biolauks, tāpēc tas ticis izmantots dziedēšanā, pirtsslotu veidošanā, smaržīgos kaltēto zāļu maisījumos un pat mājas aromatizēšanā, izkaisot uz grīdas sagrieztus zariņus. Starp citu, dievkociņu var papildināt ar kalmju lapām, arī tās sniegs patīkamu aromātu.
Ne tikai dārzā
Dievkociņam piemīt kāda īpaša spēja – atbaidīt dažādus insektus, blusas, utis un kukaiņus, tāpēc arī lapas tika izklātas uz grīdas. Izrādās šo auga īpašību atklājuši arī putni, jo tie mēdz ievīt savās ligzdās dievkociņa zariņus, lai tiktu galā ar parazītiem. Dievkociņš ir vērtīgs līdzeklis arī skapja atbrīvošanā no kodēm. Tā kā dievkociņš satur lielu daudzumu ēterisko eļļu, augs tiek plaši pārstāvēts arī skaistumkopšanā, izmantojot to šampūnu un ziepju ražošanā.
Dievkociņš ir glābiņš arī dažādu kaitēkļu atbaidīšanā dārza dobēs. Sagriežot zariņus sīkos un smalkos gabaliņos, tos var izkaisīt starp kāpostu, sīpolu, burkānu un biešu vagām, lai kaitēkļi nekaitētu augiem.
Franču delikatese
Ja pie mums dievkociņš zināms vien kā ārstniecisks un dekoratīvs augs, tad Francijā tā lapas izmanto izcili šefpavāri, pievienojot dažādiem gaļas ēdieniem. Izrādās šīs sastāvdaļas pievienošana liecina par šefpavāra izsmalcināto gaumi un profesionālajām prasmēm kulinārijā, jo izteiktās smaržas un rūgtās garšas dēļ ēdiens arī var tikt ātri vien sabojāts, tāpēc jāzina nepieciešamā deva porcijai.
Audzēšana
Dievkociņam patīk saulaina vieta ar smilšainu augsni un paaugstinātu kaļķa saturu. Šis vasarzaļais krūms ir ātri augošs, un tas var izaugt līdz 1,5 metru augstumam, turklāt tā zaļā krāsa paliek nemainīga līdz pat rudenim. Noteikti nevajag uztraukties par noplēstajiem zariņiem, jo tie ataugs pat vēl bagātīgāki un kuplāki. Dievkociņš ir ļoti dāsns augs, kas neprasa neko daudz, bet dod mums krietni vien vairāk. Pilsētas dārzos tas labi izskatīties zemajos un cirptajos dzīvžogos, jo tas ļoti labi pacieš apgriešanu. Tikpat labi dievkociņš ļoti gaumīgi iekļausies garšaugu mazdārziņā. Dievkociņa klātbūtne dārzā izskatīties ļoti piemērota līdzās peonijām vai rozēm, taču tikpat labi tas ir pats par sevi tik skaists, ka to var iekārtot mājas, pirts vai šķūnīša galā, kur gribas ieviest kādu zaļumu.
Tautas medicīna
Dievkociņam ir būtiska loma arī tautas medicīnā, jo tam piemīt spējas uzlabot gremošanu un veicināt apetīti, tāpat tas ir urīna dzenošs, sviedrējošs līdzeklis, kas palīdzēs ārstēt arī iekaisumu. Profilaktiskos nolūkos dievkociņu var izmantot imunitātes stiprināšanai. Dievkociņa žāvēšanai jāvāc dzinumu galotnes un lapas, turklāt to vislabāk darīt ziedēšanas laikā, kad vērtīgās vielas ir koncentrētas vienviet. Tomēr jāatceras, ka, tāpat kā daudzus citus ārstniecības augus, arī šo nedrīkst pārdozēt.
