Neatkarīgie vienpatņi
Apbūves gabalā kokus izcirst atļauts tikai tad, ja tam ir kāds loģisks pamatojums - tie traucē būvniecībai, ceļa ierīkošanai, protams, drīkst nozāģēt arī sausos un bojātos. Lielākā daļa koku piemājas teritorijā paliks, un kultūraugus nāksies pielāgot esošajiem apstākļiem. Ne visi dārza augi spēj sadzīvot ar lielajiem savvaļas kokiem, kam ir daudz spēcīgāka sakņu sistēma un aktīvāks biolauks. Pie šādiem neatkarīgiem vienpatņiem pieder ozols, zirgkastaņa un bērzs.
Zem ozola pat zālienu grūti iekopt, vienīgi papardes ozola pakājē jūtas labi. Var ieaudzēt arī hostas, eiforbijas vai kādas agrās pavasara sīpolpuķes, taču rudenī noteikti jāapgriež augu laksti un rūpīgi jānogrābj ozola lapas - tās ir pārāk blīvas un smagas, lai atstātu satrūdēšanai. Zāliens zem ozola regulāri jākaļķo (to dara agri pavasarī vai ziemas atkusnī), jo augsne ātri kļūst skāba un zālienā parādās sūnas.
Līdzīgi ir ar zirgkastaņām. To lielās, platās lapas rada tik pamatīgu noēnojumu, ka stādīt ziedaugus pie kastaņkoka kājām nav vērts - tiem nepietiks gaismas. Toties zirgkastaņa tik ļoti neskābina augsni, tādēļ zem tās var sēt ēncietīgu zālienu un stādīt ēnmīļus - efejas, hostas, heiheras, pahisandras, rodžersijas, papardes, panātres, dažu sugu grīšļus. Kastaņas lapas rudenī var atstāt kā dabisku mulču, bet pavasarī gan tās rūpīgi jānovāc no stādījumiem.
Pats īpatnējākais šajā trijotnē ir bērzs: lai gan dārzu noēno minimāli, zem tā neaug gandrīz nekādi kultūraugi. Bērzam ir plaša un sazarota sakņu sistēma, kas nosūc visas barības vielas un mitrumu, padarot augsni liesu un neauglīgu. Ja uzved pietiekami biezu (10 - 15 cm) melnzemes kārtu, var mēģināt iekopt zālienu, bet jārēķinās, ka reizēm pavasarī ap bērzu tas būs jāpiesēj. Zem bērziem var audzēt kazenes un avenes, kā arī var ierīkot akmeņdobes ar augiem puķu podos vai kastītēs. Pat tad, ja zem bērza veido uzbērtās dobes (virs zemes pamatvirsmas), augi tajās nīkuļo un nevairojas. Zem bērziem var augt sīkas pavasara sīpolpuķes - cīrulīši, scillas un vizbulītes, arī zilās, smaržīgās vijolītes.
Saknes barotājas
Visai nopietna problēma meža dārzos ir lielo koku saknes. Lapu kokiem sakņu sistēma aizņem apmēram tikpat lielu platību kā zaru vainaga diametra projekcijas laukums uz zemes. Būvdarbu laikā, kā arī pēc tam, iekopjot dārzu, saknes mēdz apcirst un apzāģēt. Pilnīgi no tā izvairīties nav iespējams, taču jācenšas pēc iespējas vairāk lielo sakņu atstāt zem koka vainaga, kā arī nezāģēt tās pārāk tuvu kokam. Nedrīkst vienā pusē apzāģēt visas saknes, citādi koks ar laiku izgāzīsies. Pēc sakņu apzāģēšanas kokam turpmākajos gados parasti nokalst kāds no lielajiem zariem, jo visiem vairs nepietiek barības vielu.
Daudzos meža dārzos veidojas pamežs - mētras, krūmi, sīki kociņi. Kamēr stumbra diametrs metra augstumā virs zemes nepārsniedz 12 cm, tos var droši cirst. Pirms tam gan ieteicams vērīgi apskatīties un izvērtēt, kurš no cērtamajiem krūmiem vai kociņiem būtu pelnījis apžēlošanu. Dabai draudzīgam saimniekam ne viens vien šķitīs pietiekami dekoratīvs vai citādi noderīgs, lai sakoptu un atstātu augam. No cirvja paglābts lazdu krūms dārza malā sargās no vēja un varbūt rudenī uzdāvās kādu riekstu čemuru, bet nīkulīgs pīlādzītis, kas līdz šim vilcis dzīvību starp lielākiem krūmiem, atbrīvots no konkurentiem un samēslots, saņemsies un kļūs par skaistu dārza rotu.
Visvienkāršāk krūmus likvidēt ar zāģi vai krūmgriezi, taču iekoptā dārzā ar to būs par maz, jo krūmu saknes dzīs jaunas atvases. Tādēļ tās vislabāk iznīcināt, izrokot ar rokām vai izarot ar traktoru.
Lapu koku paēnā
Izvēloties augus meža dārzam, ir svarīgi, kur tas atrodas - lapu koku vai skuju koku mežā. Lapu koku meži ir ēnaināki, tajos ir bagātīgāks pamežs, lielāks gaisa un augsnes mitrums, augsnes virskārta ir bagāta ar trūdvielām. Ja vien nav ļoti daudz lielo koku, šāds mežs pēc pameža iztīrīšanas ir piemērotāks dārza ierīkošanai nekā priežu sils, grīnis vai mētrājs. Biezā lapu koku gāršā, kur vainagi aizsedz sauli, var ierīkot interesantu dārzu ar ēncietīgiem augiem un vīteņiem, bet ziedaugus būs ļoti grūti ieaudzēt. Līdz ar jau iepriekš minētajiem izteikti ēnaugi ir arī uvulārijas, kapmirtes, valdšteinijas, lakači, mugurenes, pēdlapes, noēnojumā labi jūtas arī dažādas sīpolpuķes. Dārzs lapu koku mežā ir īstā vieta dažādām liānām - efejām, aristolohijām, kokžņaudzējiem, vīteņsausseržiem, mežvīteņiem, mežvīniem, hortenziju šizofragmai. Šādos dārzos labi jūtas arī dekoratīvie kokaugi - lauruķirši, mahonijas un īleksi, bet no skujeņiem - īves (vienīgais skujkoks, kam patīk kaļķainas augsnes). Augļu koki un ogu krūmi pastādījumā zem lapu kokiem normālu ražu nedos, var audzēt vienīgi kazenes, kam tagad izveidotas šķirnes ar ļoti garšīgām ogām, kā arī liānas - aktinīdijas un citronliānas. Meža dārziem galvenokārt ir dekoratīva funkcija, bet, ja ir kāda saulaina mežmala, var iestādīt kādu upeņu vai jāņogu krūmu. Var ierīkot arī zālienu, tikai jāizvēlas ēncietīgu zālaugu sēklu maisījums, rudenī rūpīgi jānogrābj lapas un ik pavasari jādod zālienam paredzēts papildmēslojums.
Skujkoku ielenkumā
Vienīgais, kas neder dārza ierīkošanai, ir egļu mežs. Parasti jau cilvēki arī neapmetas uz dzīvi eglainē... Kādu atsevišķu egli pie mājas gan vērts ieaudzēt, jo skuju izdalītie fitoncīdi apkārtējo gaisu padara ļoti veselīgu. Taču zem egles neaug gandrīz nekas, vasarā tur var novietot vienīgi kādu puķupodu.
Priežu mežs ir viens no gaišākajiem, jo koku stumbri ir gludi, apakšējie zari sākas lielā augstumā un vainags ir skrajš un caurspīdīgs. Priežu sili galvenokārt plešas piejūras zonā, priežu meži ir visā Latvijā, tomēr pārsvarā līdzās priedēm aug arī citi koki. Augsne tur visbiežāk ir trūcīga un samērā skāba, taču ir daudz skaistu augu, kam šādi apstākļi ir piemēroti. Pirmām kārtām tie ir visi skujeņi - gan vertikālās, gan klājeniskās formas. Arī mūžzaļie lapainie augi - mahonijas, bukši un īleksi - labprāt aug priežu pakājē, ar tumšzaļajām lapām atsvaidzinot priežu sila dūmakainos toņus. No ziedošajiem krāšņumaugiem šādā vidē vislabāk jūtas mūžzaļie un vasarzaļie rododendri. Lielākajai daļai rododendru patīk viegla paēna, maigs klimats, ieskāba un labi drenēta augsne. Pārsvarā tie zied jūnijā, taču ir sugas, kas uzplaukst jau aprīlī, un arī tādas, kas uzzied jūlija vidū. Violeto un zeltaino toņu rododendru ziedi skaisti izceļas uz pelēcīgo priežu stumbru fona. Mūžzaļajiem rododendriem papildu rota ir tumši zaļās lapas, kas tādas saglabājas arī ziemā. Starp lielajiem rododendru krūmiem kā zemsedzes augus var audzēt pahisandras un lakšus (mežķiplokus). Tiem ir necili ziedi, bet blīvs, zaļš lapojums. Lakšu lapas ir arī ēdamas un ļoti veselīgas. Skujeņu un rododendru stādījumus labi papildina zemāki augi - ērikas, virši, brūklenes, mārsils, efejas, zema auguma segliņi (Forčuna, ložņu vai pundura segliņš), arī krūmi - klintenes, klinšrozītes (čužas), bārbeles, spirejas un ligustri. Pavasarī košs akcents mežā var būt slotzaris ar spilgti dzelteniem ziediem. Vasarā šis krūmiņš nav izteiksmīgs, taču ziemā atkal priecē acis ar zaļiem, smalkiem zariņiem. Atklātā vietā slotzari mēdz izsalt, taču meža dārzā, kur veidojas maigāks mikroklimats, pārziemo labi. Piemēroti apstākļi priežu mežā ir arī irbenēm, pīlādžiem un plūškokiem, kas rudens pusē greznojas košiem ogu ķekariem. Latvijā šie kokaugi sastopami arī savvaļā, taču dārzam var izvēlēties dažādas šķirnes ar dekoratīvām lapām, košākiem ziediem un prāvākām ogām. Līdzīgi augšanas apstākļi pa prātam kokveida un skarainajām hortenzijām, tām izveidotas šķirnes ar ļoti lielām ziedkopām. Šādā dārzā labprāt augs arī mežrozes (rievainā, kaillapu, maijrozītes), taču augsni vēlams vairāk ielabot ar kompostu vai citu organisko mēslojumu. No puķēm vispiemērotākās ir astilbes, arī prīmulas, mugurenes, vizbuļi, dienziedes, miķelītes. Veiksmīgi var audzēt meža ogu kultūrformas, it sevišķi krūmmellenes, dižbrūklenes, saldos pīlādžus un korintes.
Nav vērts censties meža vidi padarīt pārāk iekoptu un civilizētu - tā zaudējam to vienreizējo saplūsmi ar dabu, ko citos dārzos panākt gandrīz nav iespējams. Meža dārzi varbūt nav tie košākie, taču tiem piemīt savdabīga burvība un smalkums, ko atliek vien izcelt ar piemērotiem akcentiem - ziedošiem kokaugiem un vīteņaugiem. Svarīgi
Ierīkojot dārzu mežā, jārēķinās ar vairākām īpatnībām:
daudz lielu koku ar kuplu zaru vainagu;
sakņu caurausta augsnes virskārta;
vairāk vai mazāk izteikts pamežs un krūmājs;
dabiskajam meža biotopam atbilstoša augsne;
lielāks vai mazāks noēnojums.
Mežā pavasaris iestājas vēlāk nekā atklātā vietā, toties augi reti cieš no pavasara salnām.
Karstās vasaras dienās tur ir vēsāks, augsne un augi tik ātri neizžūst, tāpēc retāk jālaista.
Augsne mežā ir tīrāka, nezāļu mazāk, tāpēc retāk jāravē.
Rudens pienāk pakāpeniski, augi paspēj sagatavoties ziemai un labāk pārziemo;
Dārzs ir labāk pasargāts no vēja un pārāk biezas sniega segas.
Padomi
Priežu sila smilšainā augsne ar laiku noēd auglīgo zemes virskārtu iekoptajās dobēs, tādēļ ik pēc dažiem gadiem tā jāpapildina. Ja dobi vai stādīšanas bedri veido atbilstošu stādāmo augu sakņu dziļumam, apakšā izoderē ar priežu vai egļu mizām, tad ieklāj apmēram 5 cm māla slāni un pēc tam piepilda ar melnzemi, tur var stādīt jebkuru augu (protams, vadoties arī pēc apgaismojuma prasībām).
Galvenā meža dārzu problēma ir pārāk liels noēnojums. Daļēji to var risināt, apzāģējot lielajiem kokiem apakšējos zarus un paaugstinot vainagus. Zem koka rodas vairāk brīvas vietas un vairāk gaisa ap zemākajiem augiem. Ja vainags nav saaudzis pārāk blīvi, to var arī paretināt, izzāģējot vājākos un sausos zarus (vēlams ne vairāk par trešdaļu no visiem zariem).